Tualetes papīri, iepirkuma maisiņi, dzeltena ziemas jaka, dīvāns, koferis - izskatās pēc miskastes un smird pēc atejas, tomēr tā nav ne tualete, ne izgāztuve, bet gan aizsargājams kultūras piemineklis - 18. un 19.gadsmita kapenes jeb kapličas Lielajos kapos starp Miera un Brīvības ielu.
"Es domāju, ja kāds uz savu galvu, būdams pie pilnas saprašanas, tur ložņā dienā vai naktī, ja ar viņu kaut kas notiek, tā ir viņa atbildība, jo normāls, labi audzināts cilvēks pa svešām kapličām neložņā, pat, ja tās ir bīstamas," saka Rīgas domes vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš.
Otrajā pasaules karā un pēc tā kapus sāka postīt, apzagt un demolēt. Pa vidu uztaisīja ceļu - Senču ielu, nojauca vairākas kapličas un nolīdzināja kapu kopiņas. Lielie kapi kļuva par parku.
Visvairāk mēslu ir tajās kapličās, kas tuvu ceļam - var ātri ieskriet un nokārtot dabiskās vajadzības. Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvis Jānis Asaris saka - nav vērts īpašniekam likt maksāt naudas sodu, jo tas kapličas neglābs.
"Viņi ieskaitīs valsts kasē kādu nelielu finansējumu par objekta neuzturēšanu, tā nav izeja. [Baznīcas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas organizācija] SIA "Pastorāts" varētu vērsties Valsts kultūrkapitāla fondā vai gatavot kādu dokumentāciju inspekcijas apsaimniekotās Valsts kultūras pieminekļu glābšanas programmās. Tad nodrošināt un pakāpeniski uzsākt šo objektu konservāciju," norāda Jānis Asaris.
Brīdināt un sodīt var arī Rīgas domes administratīvā inspekcija. Viņu darbinieki ik palaikam aizbrauc arī uz Lielajiem kapiem. Tur īpašnieks ir izdarījis ļoti daudz, taču problēmas ar kapličām joprojām ir.
"Nekādi naudas sodi nav bijuši. Cik ir aizrādīts, kapliču durvis vienmēr tiek aiztaisītas, lai tajās neiekļūtu trešās personas," stāsta inspektore Ingrīda Rēpiņa.
Tomēr, apskatot kapličas, "Pieci,lv" pārliecinājās, ka tām nav durvju, grīdas ir izlauztas, tajās mētājas atkritumi un cilvēki tās izmanto kā tualetes.
Rēpiņa skaidro: "Viņi visu laiku vāc tos atkritumus. Problēma ir tāda, ka, tiklīdz aiztaisa ciet, tā ir publiski pieejama tā teritorija, atkal tiek uzlauzts. Cīņa ar vējdzirnavām."
Par kārtību kapos stāsta pašvaldības policijas pārstāvis Normunds Mažolis: "Pieķerts, ka kāds būtu uzlauzis, nav. Varam apsekot tik daudz, cik mums ir cilvēku un iespēju. Protams, mēs nespējam noķert visus likuma pārkāpējus, bet tiek apsekots gan dienā, gan naktī, vasaras sezonā norīkojam arī velosipēdu patruļas un kājienieku patruļas. Es aicinātu arī iedzīvotājus - ja redz kādus likumpārkāpumus vai ir aizdomas, ka kaut kas notiek, zvanīt uz pašvaldības policiju."
Problēma slēpjas tajā, ka zeme pieder Evanģēliski luteriskajai baznīcai, bet kapličas - nē. Mantinieku nav vai tie nav atrodami, tātad - par kapličām atbildīgs zemes īpašnieks, proti, baznīca. Bet tai nav naudas, lai visu sakārtotu, turklāt zemi atdot pašvaldībai par velti viņi negrib. Savukārt pilsēta negrib zemi pirkt, jo būs jāiegulda ļoti daudz naudas.
Latvijas Universitātes profesors Valdis Tēraudkalns albumā "Nevajadzīgie cilvēki" piemin kafejnīcu "Miroņgalvīte". Vienā no tagad atjaunotajām baznīcām savulaik bija arī klubiņš.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam, mākslas zinātniekam Ojāram Spārītim ir cits piedāvājums. "Mani sameklēja kāds baltvācietis, ka viņš būtu gatavs atjaunot vienu šādu kapliču, ja viņam tiktu atļauts izdarīt ģimenes apbedījumus, viņš pats vēlējās tikt guldīts dzimtajā zemē. Tai laikā es uzrunāju SIA "Pastorāts", kas ir baznīcas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas organizācija, darbinieku Bukava kungu. Mēs ar viņu kopā izstaigājām kapus, noskatot vienu vislabākajā stāvoklī esošo kapliču ar nodomu, ka tā tiks restaurēta, varētu iekšpusē tikt izveidota par kolumbāriju. Katra ģimene nopērk kādu sekciju un izmanto savu pelnu urniņu apglabāšanai. Bet tajā brīdī, kad vajadzēja nonākt līdz reālam darbam, mans baltvācietis pazuda - vai nu viņam pazuda apetīte, kā teikt, vai vēlēšanās ieguldīt līdzekļus, kad viņš dzirdēja, ka tie ir apmēam 30 tūkstoši latu, kas bija vajadzīgi," atceras Spārītis.
Jānis Asaris no Pieminekļu aizsardzības inspekcijas skaidro, ka viņi plāno kapličas digitāli uzmērīt. Tad, ja sagrūs, vismaz zinās, kā atjaunot.
Tagad teritoriju, iespējams, nožogos. Par risinājumiem stāsta Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas pārstāvis Romāns Ganiņš: "Varētu mainīt pret pilsētai piederošām zemēm, kur mēs varētu dievnamus celt. Šogad varētu izteikt kādu jaunu piedāvājumu domei. Ja mēs nonākam skaidrībā, ka baznīcai pašai ir jāturpina apsaimniekot, tad, visticamāk, plānosim, liksim apkārt žogu. Skaidrs - ja no jebkuras vietas var viegli ieiet iekšā, tur nodrošināt kārtību ir neiespējami."
Ja bezpajumtnieki Lielajos kapos dzīvo, tad tikai ziemā. Gada sākumā viena no kapličām, viņiem sildoties pie ugunskura, aizdegās. Tomēr kapliču durvis kāds turpina uzlauzt un dižciltīgo rīdzinieku apbedījumus izmanto par tualeti. Varbūt maiņa šoreiz izdosies, varbūt žogs liks meklēt citu vietu, kur nokārtot dabiskās vajadzības vai izmest savu veco dīvānu.
