Pa garo aleju uz Pastariņa muzeju Lieldienu rītā nāk veci un jauni. Vieni mērojuši tālu ceļu, citi tepat no kaimiņu pagasta, bet visiem ir kopīga vēlme - sajust seno tradīciju garšu.
Muzeja apmeklētāja Aiva Rupeika stāsta, ka viņai Lieldienas nozīmē pirms saullēkta braukt uz avotiņu uz mazgāt acis. „Šogad braucām uz upīti, kas ietek jūrā,” saka Rupeika.
Jau pavisam drīz katrs atradis vēl kādu nodarbi, kas senos laikos bija pašsaprotama. Vieni apgūst senās rotaļas, un neaizmirst par izšūpošanos, bet citi rūpējas par lieldienu kārumiem. „Es domāju, ja senči to ir darījuši. Mammas darījušas, tad mēs darīsim. Es domāju – tas ir vairāk no ģimenes atkarīgs,” muzeja apmeklētāja Ance Ventiņa.
Sendienās galds lieldienās bija vistukšākais, jo pavasarī klētīs un apcirkņos nekas daudz nebija atlicis, tomēr bez maizes neiztikt. Un te nu katram ir ļauts izveidot savu kukulīti un ielikt tajā savu mīlestību. „Protams, to varbūt var iztulkot kā tādu nostalģiju. Bet īstenībā tā garša tomēr atšķiras,” saka maizes cepējs Māris Plotnieks.
Latvisko tradīciju apgūšana jeb saulgriežu skoliņa Pastariņa muzejā notiek jau sesto gadu, un interese tikai pieaug. „Visas paaudzes [nāk]: gan vecākā, gan vidējā, gan jaunākā. Katrs mācās kaut ko citu, ko viņš nav zinājis vai arī – es kādreiz to darīju. Man tā bija,” saka Pastariņa muzeja vadītāja Sanita Ratniece.
Nereti gadoties arī tā, ka vispirms bērns Saulgriežu skoliņā bijis kopā ar klasi, bet pēc tam šurp atvedis savus vecākus, un tas vieš cerību, ka nākamajos svētkos kāda senlatviešu tradīcija tiks godā celta vēl kādā ģimenē.
