Pirms 32 gadiem pie tilta stāvēja smagā tehnika. Netālu – Vecmīlgrāvī – bāzējās omonieši jeb speciālo uzdevumu milicijas vienība (OMON). Savu niknumu par notiekošo – par Padomju Savienības sabrukumu – viņi demonstrēja šaudami. Viena lode izdzēsa 39 gadus vecā šofera Roberta Mūrnieka dzīvību.
"Pirmās barikādes bija šeit. OMON izbrauca uz Rīgu, ņirgājās. Brauca ar bobiku, šāva gaisā ar automātiem," atcerējās Zemessardzes veterāns Aivars Puriņš.
Savukārt veterāns Eduards Ziemelis piebilda, ka Roberts Mūrnieks veda dokumentus un neapstājās. Tā viņš arī tika nošauts.
"Tas bija satricinājums, jo pirms tam likās, ka varam visu... Un tad šī traģēdija. Bet šis upuris saliedēja vēl vairāk," uzsvēra toreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks.
Patiesībā šī viena lode izdzēsa trīs dzīvības – sirds neizturēja Mūrnieka mātei, un pasauli neieraudzīja Mūrnieka bērns. Zemessardzes 13. bataljona kapelāns Edvīns Rumjancevs norādīja: "Brīvības cena ir augsta. Un viņa nebija par velti."
Savukārt pirmdienas vakarā sanākušie zemessargi atgādināja, ka tajās dienās dzima gan Latvija, gan Zemessardze.
"No barikāžu dienām izveidojās Zemessardze. Sākām grupēties. Sākām apzvanīt cilvēkus, kas bija specvienībās," pastāstīja veterāns Puriņš.
Mūrnieka bēres izvērtās par tautas manifestāciju. Tieši tāpat vēlāk tika pavadīti arī pārējie barikāžu laikā nošautie. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Robertu Mūrnieku pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni.