Ārstam tā ir iespēja patverties no kara šausmām, bet vietējie iedzīvotāji tikuši pie zobārsta, kas Priekulē nav bijis pieejams piecus gadus. Ārsts pašlaik strādā ar pieticīgām iekārtām, bet Dienvidkurzemes novada pašvaldībā, skatot budžetu, plāno paredzēt finansējumu modernākām iekārtām ar digitālo rentgenu.
Priekules poliklīnikā zobārsts no Ukrainas Oleksijs Burjaks sāka strādāt pagājušā gada decembrī. Tā bijusi vairāku apstākļu sakritība, varētu teikt pat nejaušība, stāsta Priekules slimnīcas valdes priekšsēdētaja Tatjana Ešenvalde. Vārds pa vārdam, un tagad Priekulē atkal ir zobārsts.
Oleksijs dzīvojis Donbasa reģionā. Tas ir skaudrs stāsts par pamestām mājām un drošākas dzīves meklējumiem ārpus dzimtās Ukrainas. Viņš varējis atbraukt brīdī, kad jau sasniedzis pensijas vecumu.
"Esmu no Doneckas apgabala, Toreckas pilsētas, varbūt esat dzirdējuši, netālu no Bahmutas. Piecstāvu mājā mums ir dzīvoklis, vēl turas. Protams, tur met bumbas un cilvēki iet bojā," stāsta Oleksijs.
Darbs Priekulē viņam ļauj uz brīdi aizmirst par to, kas notiek Ukrainā.
"Protams, ja dari savu mīļoto darbu, tas ļauj novirzīt domas un aizmirsties. Es ilgi gaidīju to brīdi, kad varēšu strādāt savā profesijā.
Kamēr gaidīju dokumentus, lai kaut kā varētu izdzīvot, sākumā strādāju kokapstrādē, paldies uzņēmuma vadībai, kuri man palīdzēja. Es krāmēju dēļus un darīju citus darbus."
Priekulē zobārstam jau atrasts dzīvoklis. Viņa sieva ir skolotāja, kura strādā attālināti. Oleksijam praksē palīdz ukrainiete, kura uz Latviju atbraukusi no Harkivas apgabala, tur strādājusi reanimācijā. Ukrainā palikuši vecāki un vecvecāki, katru dienu ar viņiem sazinoties. Pagaidām viņa vēl nevar strādāt kā māsa, jo jānokārto visa nepieciešamā dokumentācija.
"Ukrainā es strādāju kā medmāsa-anesteziologs reanimācijā. Tagad mani paņēma darbā kā reģistratori. Es dokumentus iesniedzu jau oktobrī, bet Ukrainā saistībā ar elektrības pārrāvumiem ir kaut kāds sajukums. Es arī nezināju, ka te varēs palikt dzīvot. Godīgi sakot, mēs nedomājām, ka tā notiks. Kad mēs aizbraucām, tur kļuva vēl sliktāk, tāpēc mums neatliek nekas cits, kā palikt šeit; mums nav kur likties."
Sākotnēji noteikti dzīvosim šeit, saka sieviete, un tad jau redzēsim, kā situācija mainīsies. Pagaidām viņas ciematā valdot liela postaža.
"Šeit tomēr ir mierīgi. Mums ciematā sabombardēja skolu un dārziņu, nekā nav. Slimnīca gan vēl darbojas, un man tur būtu darbs.
Tā vēl ir vienīgā iestāde, kas vēl ir un darbojas. Kaut arī mums ir mazs ciematiņš, bija divas skolas. Tagad visu laiku lido raķetes, es nezinu, vai mums būs, kur atgriezties."
Piesaistīt ārstu nomaļām lauku teritorijām ir liels izaicinājums, tāpēc šobrīd Priekulē par papildu darba rokām priecājas.
Tagad svarīgākais ir jaunāks aprīkojums zobārstam, stāsta slimnīcas vadītāja. Esošā zobārstniecības iekārta iegādāta 1996. gadā un neatbilst prasībām. Nav arī zobu rentgena iekārtas, kas nepieciešama ikdienas zobārsta darbam.
Zobārstniecības iekārtas ar rentgenu provizoriska cena varētu būt 58 500 eiro ar PVN. Dienvidkurzemes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Aivars Priedols sacīja, ka budžeta skatīšanas laikā radīs iespēju piešķirt vajadzīgo summu iekārtu iegādei.
