Francijas vēstnieks Latvijā Stefans Viskonti LTV pateicās par atbalstu, ko izrādīja gan amatpersonas, gan parasti cilvēki. Francijā izsludinātās trīs dienu sēras.
Vēstnieks pauda, ka visas valstis, kas cīnās ar terorismu un “Islāma valsti”, ir pakļautas riskam. “Tas nav uzbrukums Francijai, tas ir uzbrukums visiem sabiedrotajiem, kas cīnās ar “Islāma valsti” un aizstāv mūsu kopīgās vērtības un brīvības. Tas, kas notika mūsu valstī, ir milzīga traģēdija, bet tas varēja notikt jebkur Eiropā vai pāri okeānam,” sacīja vēstnieks.
Viņš norādīja, ka valsts vērsīsies pret teroristiem: “Ciešā sadarbībā ar sabiedrotajiem mēs nežēlīgi vērsīsimies pret “Islāma valsti”, mums visiem ir jāstrādā kopā. Un esmu pārliecināts, ka arī Latvija būs mūsu pusē."
Ziedus pie vēstniecības noliek gan Francijas pilsoņi, gan Latvijas pilsoņi, kuri solidarizējas ar Franciju.
"Pats sazvanīju savu ģimeni, draugus, bet joprojām nezinu, vai vēl kāds no paziņām bija tajos restorānos vai koncertzālē, to ir grūti pateikt. Mana, katra francūža un arī to, kas mīl Franciju, reakcija ir šoks. Vienlaikus es jūtu dusmas, bet, neskatoties uz to, mēs visi esam vienoti, savākti un stipri," sacīja Viskonti.
Latvijas Radio korespondente Vija Bremze novēroja, ka pie Francijas vēstniecības Rīgā pulcējas daudz cilvēku, karogi nolaisti pusmastā, ir arī daudz preses pārstāvju.
Cilvēki, ar kuriem aprunājas Latvijas Radio, atzina, ka ir šokā par notikušo un jūt līdzi Francijai. Viena sieviete pastāstīja, ka pati kādu laiku dzīvoja Francijā un pārdzīvo par draugiem, ar kuriem joprojām nevar sazināties.
Pie vēstniecības sastapta arī kāda parīziete, kuras draugi gan ir drošībā, taču “emocijas nav aprakstāmas”.
Ar atnākušajiem aprunājas arī vēstniecības pārstāvji.
Pie Francijas vēstniecības sastaptais Latvijā strādājošs francūzis Imanuels LTV sacīja, ka, viņaprāt, sācies karš.
“Mūsu valstij atkal uzbrūk. Šogad tā nav pirmā reize. Manuprāt, ir sācies karš. Nav daudz vairāk, ko teikt. Tās ir lielas sāpes manai valstij. 21.gadsimtā tā nebūtu jānotiek,” viņš sacīja.
Anete Kalmane, kas arī ieradās pie vētsniecības paust līdzjūtību, atzina, ka “ir diezgan grūti ap sirdi, zinot tas viss notiek samērā tuvu, tepat pie mums Eiropā”. “Nav arī noslēpums, ka vienmēr rosās galvā pārdomas, ja nu kaut kas tāds notiek arī pie mums šeit, Latvijā. Tad ir tā, ka bail...”sacīja Anete.
