Taujāts, vai divu gadu laikā kopš traģēdijas sabiedrībā paradumi ir mainījušies, Sedlenieks skaidro, ka šis process nenotiek tik ātri: “Tāpēc jau tie ir paradumi. (..) Tās ir uztveres shēmas, ko esam apguvuši ilgstošā laikā un kuras mēs viens otram savstarpējā saskarsmē nostiprinām. Un tās ir tādas shēmas, kuras mūsu galvās strādā automātiski. Tas ir tā kā braukt ar velosipēdu – mēs iemācāmies to darīt un tad braucam automātiski, nedomājot par to.”
Lai gan tik lielas traģēdijas kā veikala “Maxima” sabrukšana sakarā mēs piedomājam par pārmaiņām, tomēr nav vēl jūtamas sabiedrības dzīves paradumu pārmaiņas.
“Virkne cilvēku bija pieļāvuši it kā atsevišķas nebūtiskās problēmiņas, no kurām katra atsevišķi varēja neko neizraisīt, bet, kad viss sasummējās kopā, notika tas, kas notika. Tā problēma droši vien bija tajā, ka daudzi cilvēki zināja, redzēja, bet katram atsevišķi tas izskatījās tā nenozīmīgi – katrs mēs kaut ko tādu izdarām. Un šeit ir jautājums, cik tas ātri var mainīties,” norāda sociālantropologs. Tā kā būtībā domāšanas shēmu neizmainām, viņš pieļauj, ka aizvien var notikt cita veida traģēdijas.
Viņš stāsta, ka sabiedrība mainās simtiem gadu un dažreiz vēl lēnāk. Taču varam runāt par apzinātām pārmaiņām struktūrās, organizācijās un procesos.
Kā piemēru viņš min parlamentāro izmeklēšanas komisiju, kuras uzdevums bija apskatīt problēmu un piedāvāt izmaiņas, lai cilvēki turpmāk rīkotos citādāk. Kā vēl vienu risinājumu Sedlenieks min problēmas atzīšanu: “Mums bieži vien šķiet, ka cilvēkiem teikt, ka problēmas pastāv, ir nepareizi.”
Tāpat nereti cilvēki nošķir sevi no valsts: “Tā jau ir tā problēma, ka mums liekas – valsts ir kāds briesmonis vai arī virssaprāts, kuram tas viss būtu jāizgudro. Bet īstenībā valsts tie paši cilvēki vien ir. Nav jau viena tāda vieta, kur valsts sēž un domā, un liek kaut ko mums visiem darīt.”
