Tisenkopfs atzina, ka katru sabiedrības locekli ietekmē uzņēmumu, sabiedrisko mediju un interneta portālu mārketinga sistēmas, kuru rezultātā cilvēku personīgie dati nonāk citu personu rīcībā. Taču ikvienam ir iespēja izvēlēties, ko par sevi atklāt un ko paturēt noslēpumā. Turklāt nevajadzētu šo situāciju dramatizēt, jo būtisku lomu spēlē tas, kāda uzmanība tiek veltīta šim procesam – kamēr vieni izmanto priekšrocības, ko piešķir, piemēram, veikalu tīklu klientu kartes, citi var izvēlēties iespēju atteikties no šī pakalpojuma.
“Mums joprojām piemīt spēja norobežoties, abstrahēties un ignorēt informācijas plūsmu ap mums. Daudzi par mums daudz ko zina, bet mēs varam nelikties ne zinis par to,” sacīja pētnieks.
Protams, no patērētāja viedokļa trausla un nenoregulēta ir robeža, kurā šīs informācijas sistēmas pārklājas ar interneta komerciju. Tādēļ jāuzmanās, lai, vienā brīdī piekrītot kādam pakalpojumam un norādot sava bankas konta numuru, nav dota atļauja vēlākā laika posmā veikt patvaļīgus naudas pārskaitījumus, pauda Tisenkopfs.
Arī Valsts datu inspekcijas direktore Signe Plūmiņa klāstīja, ka pat par sociālo tīklu lietošanu ir jāmaksā - ja ne tiešā veidā, tad sniedzot informāciju, kas tiek nodota tālāk reklāmdevējiem.
Komentējot valsts nostāju datu aizsardzībā, Plūmiņa pastāstīja, ka, privātumam mainoties kā vērtībai, likumdevējs pielāgojas un izstrādā tiesību normas, piemēram, nosaka to, ka personai skaidri jāzina, kas par viņu vāc informāciju.
Tāpat eksperti atgādināja, ka datu uzraudzībai ir arī pozitīvi aspekti, proti, ar tās palīdzību valsts drošības iestādes spēj konstatēt terorisma draudus.
Ziņots, ka pēc vairāku gadu diskusijām šī gada jūnijā Eiropas Savienības valstis vienojās par jaunas datu aizsardzības reformas virzīšanu. Tā paredz daudzus un dažādus datu lietošanas un uzglabāšanas jautājumus, kas rodas, iepērkoties internetā, pasūtot vietu viesnīcā vai vienkārši lietojot globālo tīmekli.
