Jaunieši jau ilgstoši ir viena no sabiedrības grupām, kas atrodas Pokšāna pētniecisko interešu lokā. To vidū ir pētījumi par jauniešu, tostarp to, kas ir auguši ārpusģimenes institūcijās, iespējām sākt patstāvīgu dzīvi, kā arī par SOS bērnu ciematiem, kuros viņš šobrīd vada apmācības par ārpusģimenes aprūpes organizēšanu.
Patstāvīgu dzīvi sāk samērā agri
Ko mēs uzskatām par patstāvīgu dzīvi?
Vārdus "patstāvīga dzīve" parasti saprot ekonomiskā izpratnē. Ļaudis dzīvo grupās, un pieaugot viņi sāk dzīvot nostāk no savām kopienām. Proti, "patstāvīga dzīve" nozīmē cilvēka spēju apmaksāt savus rēķinus un tamlīdzīgi. Taču vienlaikus nepieciešamības gadījumā cilvēks var atgriezties kopienā.
Atbilstoši jūsu novērojumiem, kādos apstākļos jaunieši sāk patstāvīgu dzīvi?
Latvijā sākt patstāvīgu dzīvi ir samērā viegli. Jāņem gan vērā dzimumu atšķirības, un ir salīdzinoši daudz studentu – vientuļo vecāku. Tādos gadījumos patstāvīga dzīve sākas smagi. Viens no lielajiem izaicinājumiem ir fakts, ka jaunieši nav tā mērķgrupa, kuru vispār atbalsta. Tieši otrādi – jauniešus atbalsta vēlāk. Piemēram, viena no "Altum" programmām. Tā īsti neder jauniešiem, jo ieguvumus no tās saņem cilvēki, kuri jau ir stabili savā profesijā. Proti, tie ir jaunieši, kuri jau ir ieguvuši profesiju, viņiem ir stabili ienākumi, viņi ir beiguši mācības. Līdz ar to šie jaunieši ir tikuši pāri bīstamajam posmam, kad jāpaļaujas tikai uz sevi.
Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā agri vai vēlu sāk patstāvīgu dzīvi?
Lai arī man nav datu, tomēr var apgalvot, ka Latvijā patstāvīgu dzīvi sāk samērā agri. Ir divi pretēji poli: no vienas puses, ir ārpusģimenes un aprūpes iestādēs augušie jaunieši, kuri, sasniedzot pilngadību, uzreiz sāk patstāvīgu dzīvi. No otras puses, ir ģimenēs augušie jaunieši, kas paspēj ceļot, mācīties augstskolā un piedalīties brīvprātīgajā darbā. Un šajā laikā, ja nepieciešams, tad vecāki var palīdzēt.
Ja salīdzina, piemēram, ar Ziemeļmaķedoniju, tad Latvijā jauniešiem sākt savu dzīvi ir samērā viegli. Lai cik slikts tas būtu, tomēr pastāv valsts atbalsts. Ja salīdzina ar situāciju ārpus Eiropas, tad mēs jau esam priviliģētā stāvoklī. Ja salīdzina ar Eiropas Savienību, tad jau ir citādi. Tāpēc jautājums par to, cik viegli vai grūti Latvijā ir sākt patstāvīgu dzīvi, ir jautājums par to, ar ko mēs salīdzinām.
Lielāki riski – ārpus ģimenes augušiem jauniešiem
Kāds ir tipisks, tikko patstāvīgu dzīvi sācis jaunietis?
Tipisks jaunietis, ja nāk no vidusšķiras ģimenes, iekārtojas pirmajā patstāvīgajā dzīvesvietā, iegūst pirmos darbiņus, ir ieguvis pirmos draugus no universitātes laika, strādā apkalpojošā sfērā, iegūst augstāko izglītību, piedalās "Erasmus" programmā, strādā kā interns, satiek savu otro pusīti, kļūst par to, ko mītiski sauc par "jauno speciālistu", un tad arī pārstāj "būt par jaunieti".
No otras puses, nedrīkst aizmirst par ārpus ģimenes vai aprūpes institūcijās augušajiem. Stipendijas ir mazas, konkurence darbā ir milzīga, jaunais cilvēks iegūst vai neiegūst profesionālo izglītību un emigrē, lai gan emigrēt var arī citas grupas. Bet tieši šī grupa sastopas ar daudziem lielākiem riskiem, sākot patstāvīgu dzīvi.
Jūs domājat nabadzības risku?
Jā, viņi ir pakļauti lielākam nabadzības riskam, pastāv arī cilvēktirdzniecības risks. Šie cilvēki saskaras ar dažādiem lielākiem riskiem.
Cik nopietna problēma jauniešu dzīvē ir mājokļa iegūšana?
Mājokļu pieejamība ir sāpīgs punkts, sākot patstāvīgu dzīvi. Latvijas īpatnība ir tāda, ka darba vietas un līdz ar to dzīves vietas daudz plašāk ir pieejamas Rīgā. Reizēm darba vietas pašas ir sākušas piedāvāt dzīvesvietas, piedāvājot ko līdzīgu dzīvesvietām kopmītnēs. Tas parāda, ka dzīvesvietas pieejamība ir viens no izaicinājumiem. Pagājušajā nedēļā intereses pēc apskatījos, cik maksā vienistabas īres dzīvoklis Rīgā. Tāds vislētākais – 200 eiro mēnesī, kur vienā galā ir vannas istaba un otrā galā – neliela plītiņa. Nemaz nerunāsim par jaunieša iespējām nopirkt savu mājokli. Reģionos iespēja noīrēt dzīvokli ir lielāka, taču jautājums, kādā stāvoklī tas būs? Vai jaunieši paši spēs savest dzīvokli kārtībā, ja, piemēram, sienā ir caurums? Kaut arī reģionos pašvaldības ir "ievilkušas ķeksīti", jo it kā viss ir izdarīts.
Arī bankas jauniešiem hipotekāros kredītus dod nelabprāt, jo jauniešu ienākumi ir zemāki. Tiesa, bankas neņem vērā, ka ikmēneša maksājums par dzīvokli ir tāds pats kā īres maksa. Vienlaikus arī pirmā iemaksa par dzīvokli ir pārāk augsta.
Nelegālu darbu reizēm vieglāk dabūt nekā legālu
Cik viegli vai grūti jauniešiem ir iegūt pirmās darba pieredzes?
Bezdarba līmenis Latvijā ir ļoti, ļoti zems. Taču darbi, kas jauniešiem ir pieejami, allaž ir bijuši ļoti zemu apmaksāti, kā arī neapmaksāti internu darbi. Tajos viņi iegūst zināšanas, pieredzi. Un šajā brīdī mēs atgriežamies pie apkalpojošās sfēras, emigrācijas un nelegālās nodarbinātības, piemēram, celtniecībā. Tur darbu ir viegli dabūt, taču bez iespējām iegūt sociālās garantijas un ieraksta CV. Celtniecība ir nozare, uz kuru jaunieši vienmēr var doties. Paradoksāli, taču šī sfēra ir atvērtāka nekā citās jomās strādājošie, it kā sociāli atbildīgie uzņēmumi. Jauniešiem arī nav zināšanu par arodbiedrībām vai sociālajām garantijām, ja to celtniecībā nenodrošina. Vienlaikus jaunieši bieži vien maina darbus, un sociālās iemaksas par viņiem ir mazas, kas palielina nabadzības risku. Kad viņi būs veci un būs pensijas laiks, tad neko dižu viņi nebūs iekrājuši.
Kādi ir jaunieši darba tirgū? Kas raksturīgs šai paaudzei?
Jaunieši bieži vien maina darbus, meklējot ko labāku. Bet sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka viņi ir slinki, negribīgi un līdz ar to viņus ir vieglāk diskriminēt. Bet, no otras puses, viņi aktīvāk iestājas pret diskrimināciju, kas notiek pēc dzimuma, izcelsmes vai cita veida nodalījuma. Sabiedrībā to neuztver, taču šī ir būtiska politiskās aktivitātes forma un politiskā atbildība.
Vieglāk tiem, kam ir ģimene un draugi
Šī brīža augošās cenas un tarifi. Kādu iespaidu tas atstāj uz jauniešiem un viņu rocību?
Protams, ka dzīves dārdzības pieaugumam ir sava nozīme. Tai palielinoties krīzes laikā 2009. gadā, Covid-19 pandēmijā un tagad, patstāvīga dzīve var sākties mazliet vēlāk. Jaunieši uz laiku var atgriezties pie vecākiem, jo maksāt par gāzi vai malku vienā mājoklī ir lētāk nekā divos.
Patstāvīgas dzīves sākums – vai tā ir tikai pašu jauniešu problēma, ko vajadzētu uztvert kā normālu attīstības pakāpi?
Latvijā ir pieņemts, ka jaunietis patstāvīgai dzīvei nobriest pats. Tas notiek it kā netīšām, un tur nekas nav jāmācās. Tiek pieņemts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt – nedaudz paripo un turpat paliek. Ja jaunietis nāk no ģimenes, tad problēmu ir mazāk, bet, ja no aprūpes institūcijas, tad vairāk. Piemēram, sēž jaunietis viens pats savā dzīvoklītī – nav ne vecāku, ne brāļu, māsu vai citu cilvēku, ar kuriem agrāk ir būts kopā. Ja viņš nesaprot, kā izmantot vienu vai otru ierīci, tad vienmēr var piezvanīt vecākiem vai kādam citam, lai izskaidro. Taču jaunietim, kurš nāk no aprūpes institūcijas, šāds laiks ir krietni izaicinošāks, it sevišķi, sēžot dzīvoklī vienam Latvijas tumšajās ziemās! Finanšu pratības pētījums liecina, ka cilvēki visvairāk naudas iegulda attiecībās un to uzlabošanā – lai aizbrauktu ciemos un satiktos, un to pašu saņemtu pretī. Ar patstāvīgu dzīvi un attiecībām tajās ir tāpat – mēs tajās ieguldām un ceram saņemt to pašu atpakaļ.
