Ekspertu diskusijā „Mazākumtautību līdzdalība Latvijā: cerīgi vai bezcerīgi?” piedalījās dažādu nevalstisko organizāciju un biedrību pārstāvji, kas galvenokārt meklēja atbildi uz jautājumu, kādēļ sabiedriskajā dzīvē tik kūtri iesaistās krievvalodīgie. Kā stāsta resursu centra sievietēm „Marta” sociālā darbiniece Irina Frolova, latviešu pārsvars organizācijās Latvijā ir liels.
"Es varu runāt no savas personiskās pieredzes, un tā man ir sociālajā jomā Latvijā,. Pēc maniem novērojumiem un saskarsmes ar sadarbības organizācijām es redzu, ka kādi 10% ir krievvalodīgo darbinieku tajās organizācijās, kas sniedz sociālos pakalpojums vai nodarbojas ar interešu aizsardzību, un tas pats ir attiecināms arī uz nevalstisko organizāciju brīvprātīgajiem," teica Frolova.
Viņa uzskata, ka problēmu ar mazākumtautību iesaisti nevalstiskajās organizācijās nevar izskaidrot ar kādu vienu iemeslu. Situācija radusies daudzu faktoru dēļ. Tomēr pats sliktākais, ka daļu sabiedrības nesasniedz pakalpojumi, ko piedāvā organizācijas.
"Krievvalodīgā sabiedrības daļa tiek norobežota varbūt no aktuālākās informācijas vai no palīdzības saņemšanas iespējām, kas ir ļoti būtiski, jo mums ir svarīgi palīdzēt visiem sabiedrības locekļiem neatkarīgi no tā, kurā valodā viņi runā," sacīja Frolova.
Diskusijā minētas gan ar pilsonību, gan ar valodu saistītas problēmas, kas liedz krievvalodīgajiem vairāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Latvijas Krievu kultūras biedrības vadītāja Jeļena Matjukubova uzskata, ka valodas nezināšana nav galvenais.
"Varbūt viens tikai no momentiem ir, ka viņi vājāk zina latviešu valodu un kautrējas runāt. Svarīgāk ir, ka, manuprāt, ir tā neuzticība, ka mēs neko nevaram sasniegt, jo mūs nepieņem," sacīja Matjukubova.
Viņasprāt, aktivitāti cilvēks pirmkārt iemācās skolā. Tāpēc tieši caur izglītību vajadzētu mudināt cilvēkus kļūt par daļu no pilsoniskās sabiedrības.
Savukārt kulturologs Deniss Hanovs krievvalodīgo pasivitātes iemeslus meklē vēsturē. Viņaprāt, nošķirtības sienas pamati ir iebūvēti Latvijas pagātnes izpratnē.
"Daļēji šo neiesaistīšanos no mazākumtautību puses var skaidrot ar mūsu vēstures atmiņas problēmu. Man gribas vairāk runāt tieši par to, jo principā es domāju, ka mēs esam sabiedrība, kas ir traumēta ar mūsu pagātni, bet tā pagātne mums visu laiku iet klāt. Tā pagātne ir mūsu mūžīga tagadne," tā Hanovs.
Viņš arī uzskata, ka juridiskā un tiesiskā ziņā mazākumtautībām Latvijā barjeru nav. Tādēļ svarīgi ir tieši dažādi sociāli procesi, kā vienot sabiedrību, piemēram, ieklausīties otrā pusē, lai saprastu tās vēstures redzējumu. Tas ir jādara gan latviešiem, gan mazākumtautībām. Ja tas nenotiks, sabiedrība būs viegli ievainojama, uzskata Hanovs.
"Es domāju, ka tādā gadījumā mēs būsim vienmēr pakļauti riskam, ka kāds paņems mūsu pagātni un izmantos to pret mums. Mūs sadalot, šķirojot, veidojot dziļākas plaisas, skaidrojot kaut kādas politikas neveiksmes ar to, ka te ir kāds, kas mūs nedzird un nepieņem. Respektīvi, ja mēs paši neņemam pagātni kā resursu nākotnes veidošanā, tad to noteikti izmantos kāds cits. Krievu valodā ir viens sakāmvārds, kas to labi ilustrē – svēta vieta tukša nepaliek," tā kulturologs.
Diskusiju rīkoja portāls manabalss.lv. Tās vadītāja Madara Peipiņa diskusijas sākumā prezentēja manabalss.lv krievu versiju, kuras mērķis ir piesaistīt pilsoņu iniciatīvām arī krievvalodīgos.
