Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Dainis Ruņģis izrāda Kultūraugu gēnu banku jeb krātuvi Salaspilī. Kad saņemtās sēklas ir izžāvētas, tās saskaita, saber īpašajos alumīnija folija iepakojumos un pārvieto uz citu telpu. Dainis smejas, ka saldētava iekārtota ēkas bijušajā ēdnīcā, kur tagad atrodas 19 saldētavas. Sēklas tur tiek uzglabātas mīnus 20 grādu temperatūrā.
Ruņģis stāsta, ka bez šīs - galvenās Latvijas ģenētisko resursu sēklu kolekcijas - ir arī drošības kolekcija, kas tiek turēta Zviedrijā - Ziemeļgēnu bankā. Turklāt pastāv iespēja nosūtīt vēl vienu kolekcijas dublikātu uz pasaules kultūraugu ģenētisko resursu kopīgo glabātavu Norvēģijai piederošajā Svalbāras salā. Drošības kolekcijas nepieciešamas, lai varētu piekļūt sēklu rezervēm un nepieļautu, ka kādas valsts gēnu banka ietu zudumā.
Savukārt gēnu bankas speciāliste Agnese Gailīte stāsta, ka banka glabā vairāk nekā 2000 paraugu. Latvijā, tāpat kā citās gēnu bankās, lielāko daļu aizpilda graudaugu, arī pākšaugu, lopbarības augu, ir linu un dārzeņu sēklas. Kultūraugu gēnu bankas uzdevums nav tikai glabāt, bet arī dalīties, skaidro „Silavas” vadošais pētnieks Dainis Ruņģis: ''Lielākoties pieprasījums ir no selekcijas institūtiem, kam šo materiālu vajag zinātniskiem pētījumiem. Taču Latvijā šobrīd nav iespējas vietējās sēklas izsniegt privātpersonām. Galvenais iemesls ir tas, ka mums nav tādas kapacitātes, lai izsniegtu simtiem tomātu vai gurķu paraugus iedzīvotājiem. Tiesa gan, interese par vietējām sēklām pieaug.''
Visā Eiropā šobrīd norit diskusijas par to, ka valstu ģenētiskos resursus vajag padarīt pieejamākus, piemēram, mazdārziņu īpašniekiem. Pētnieks cer ka sadarbība ar iedzīvotājiem nākotnē uzlabosies. Šobrīd ir arī sācies sēklu iepirkšanas laiks un, runājot par to, vai iedzīvotāji vietējās sēklas var iegādāties veikalo,s Ruņģis skaidro, ka vietējo sēklu pārdošanas apjoms nekad nebūs tik liels, lai nodrošinātu kādam peļņu: „Pasaulē ir sadursme starp divām pusēm. Cilvēki aizvien iestājas par tiesībām saglabāt sēklas, ko paši ir izaudzējuši. No otras puses - globālā skatījumā ir nepieciešams ražu paaugstināt, lai pasauli pabarotu, un to var nodrošināt sēklu lielražotāji. Es gan domāju, ka abas puses var sadzīvot. Lai arī vecās vietējās šķirnes nav tik ražīgas, atsevišķi cilvēki meklē tieši šo kultūrvēsturisko vērtību, nevis tikai agronomisko.''
„Silavas” institūta pētnieki ir pārliecināti, ka gēnu banku izdosies nodot vēl daudzām paaudzēm uz priekšu, bet ir arī jāveido ciešāka sadarbība ar iedzīvotājiem, lai viņi vietējās kultūraugu sugas arvien vairāk uztvertu kā nacionālu vērtību.
