Eksperti uzskata, ka lielākie Maskavas panākumi centienos ietekmēt sabiedrību ir tieši polarizācijas veicināšanā. Bet arī tur ir jāapzinās pavisam reālas problēmas, kas jārisina, jo viltus ziņas nerodas ne no kurienes – tās ekspluatē jau pastāvošus uzskatus sabiedrībā.
Uz padomju laiku naratīviem būvēts paņēmiens, pieskaņots mūsdienu vajadzībām. Šādi eksperti diskusijā Rīgas pilī raksturoja viltus ziņu parādību. Visi ir vienisprātis, ka tā ir visur klātesoša, arī Latvijā. Bet cik liela ir to ietekme?
No vienas puses - galvenie Krievijas mīti par krievvalodīgo diskrimināciju, fašisma atdzimšanu, slikto NATO un Latviju kā neizdevušos valsti Latvijas krievvalodīgo vidū, kas domājams, ir galvenā auditorija, nerezonē.
Statistika rāda, ka arvien vairāk krievvalodīgo jūtas piederīgi Latvijas valstij un arvien mazāk uzskata, ka viņu cilvēktiesības šeit kāds apdraud.
No otras puses, ir atsevišķi stāsti, kas spēj gūt atsaucību, piemēram, Krimas aneksija vai lēmums Krievijai liegt dalību olimpiskajās spēlēs. Taču par galveno panākumu atzīta tieši spēja polarizēt krievvalodīgo kopienu.
“Protams, viņiem nav izdevies pārliecināt cilvēkus, ka Latvija ir fašistu valsts. Bet mēs redzam fragmentāciju politiskajā sistēmā. Tam ir daudz iemeslu, galvenokārt tie saistīti ar Latvijas politiku. Bet jebkurā gadījumā Krievija cenšas to visu izmantot,” pauda Prāgas Starptautisko attiecību institūta vecākais pētnieks Marks Galeoti.
“Taču Latvija nav tā valsts, kurā es uztrauktos par to, ka, piemēram, nākamās vēlēšanas nozags Krievija,” sacīja Galeoti.
Svarīgi ir nepārvērtēt viltus ziņu ietekmi. Uzsverot, piemēram, Krievijas lomu populistu uzvarās vēlēšanās, tiek meklēti ārēji risinājumi iekšējām problēmām. Arī Latvijā nevajadzētu ignorēt reālas problēmas, kas slēpjas aiz Krievijas krāsu sabiezinājuma.
“Skaidrs, ka Latvijā ir reālas strukturālas problēmas – mēs esam vieni no nevienlīdzības čempioniem. Nekvalitatīvā veselības aprūpe. Medicīnas personāla aizbraukšana, kas ietekmē aprūpi. Mēs nevaram to pasniegt un uztvert tikai kā Krievijas radītu mītu,” norādīja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Turklāt Krievijas ietekmes pārspīlēšana palīdz pašai Krievijai – tās spēja ietekmēt rietumvalstu demokrātijas var kalpot par piemēru tās varenībai uz globālās skatuves.
Ne velti pat kvēlākie Krievijas prezidenta Vladimira Putina kritiķi ir neapmierināti, ka rietumvalstu mediji pārāk lielu uzmanību pievērš stāstam par Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās.
“Te arī ir tā ironija. Protams, krievi cenšas ietekmēt. Bet jo vairāk mēs par šiem draudiem runājam, jo vairāk tos pārspīlējam, jo varenākam liekam izskatīties Putinam,” sacīja Galeoti.
“Krievijai tas ļoti patīk, ka mēs domājam, ka viņiem ir hakeri, kas visam var piekļūt, cilvēki, kas var ietekmēt vēlēšanas. Tas Krievijai liek izskatīties varenākai, un viņa to var izmantot, lai no mums kaut ko pieprasītu,” norādīja pētnieks.
Viltus ziņas ir pavisam reāls drauds, ar kuru jācīnās, un šajā cīņā visefektīvākais ierocis ir nevis pretpropaganda, bet sabiedrības izglītošana. Taču vienlaikus arī jāapzinās Krievijas varas ierobežojumi un riski, kas saistās ar tās pārvērtēšanu.
Vai sociālie mediji apdraud demokrātiju?
Par Krievijas radīto un izplatīto viltus ziņu ietekmi uz ASV prezidenta vēlēšanām, uz “Brexit” referendumu un pat Katalonijas referendumu daudzi vairs nešaubās. Ietekmīgais izdevums “The Economist” pat uzdod provokatīvu jautājumus – vai sociālie mediji, caur kuriem visvairāk tiek izplatīta propaganda un viltus ziņas, nav drauds demokrātijai? Agrāk tika uzskatīts, ka sociālie mediji ir laba platforma viedokļu daudzveidībai un tādā veidā stimulēs demokrātiju pasaulē, bet šobrīd, šķiet, noticis pretējais - autoritārās valstis sociālos medijus sāk izmantot pret demokrātijām.
ASV Nacionālā Demokrātijas fonda viceprezidents Kristofers Volkers intervijā LTV pauda, ka
savulaik sociālo tīklu ietekme un spējas ir novērtētas par zemu, bet tagad ir laiks salikt galvas kopā un atrast risinājumu, kā darboties jaunajā vidē.
“Es domāju – ir skaidrs, ka mēs neņēmām visu vērā, kad internets un pēc tam sociālie mediji nostiprinājās. Proti, režīmi, kas spēj investēt milzīgus resursus, lai kontrolētu šīs tehnoloģijas, lieto tās uzraudzībai vai tā dēvētajai jaunajai cenzūrai, lai novērstu uzmanību informatīvajā telpā. To dara Ķīna un ar lielu ietekmi, arī Krievija to dara – burtiski pārpludinot informatīvo telpu ar stāstiem vai informāciju, kas ir draudzīgāka pašu režīmam un nevis autentiskām diskusijām. Visas šis lietas mēs savulaik novērtējām par zemu, un tagad mēs tikai pamazām sākam to saprast,” atzina Volkers.
Taču Volkers nedomā, ka demokrātisko sabiedrību atvērtība ir sākums mūsu pašu režīmu lejupejai.
“Tik tālu es neietu. Manuprāt – izaicinājumi ir skaidri. Un tas, ka mūsu atvērtās sabiedrības ir kļuvušas ievainojamākas sociālo mediju laikā, globalizācijas laikā, arī ir skaidrs. Bet kā demokrātijas ir darījušas arī pagātnē, kad saskārās ar ļoti nopietniem izaicinājumiem? Mums ir jāsaliek galvas kopā un jādarbojas solidāri, un tā jāatrod risinājumi, kas strādā jaunajā vidē,” pauda Volkers.
