Lāce skaidroja, ka bez papildu darbaspēka Latvijas tautsaimniecība kļūs arvien vairāk nekonkurētspējīga. Tas, no kurām valstīm un cik lielā apmērā bū iebrauks šis darbaspēks, lielā mērā būs atkarīgs valsts politikas.
Tiesa, pagaidām sabiedrība nesaredz ekonomiskos ieguvumus no cilvēkiem, kas ierodas strādāt un dzīvot Latvijā. Ekonomisko pienesumu no imigrācijas Latvijā saskata tikai 9% iedzīvotāju, kas esot zemākais rādītājs Eiropas Savienībā, norāda Lāce. Savukārt Zviedrijā šis rādītājs ir 82%.
Pētniece to skaidro ar iedzīvotāju nelielo saskarsmi ar iebraucējiem – iedzīvotāji neredz šo cilvēku ekonomisko aktivitāti.
“Kamēr iedzīvotāji vairāk nesaskarsies ar iebraucējiem savā ikdienā un vairāk neredzēs pievienoto vērtību, tikmēr noskaņojums būs negatīvs. No nezināmā baidīties ir vienkāršāk."
Bet politiķiem, veidojot gudru migrācijas politiku, nekādā gadījumā nav jāsaka, ka jāatver visi vārti, bet jāapdomā, kas ir prasmes, kuras vajadzīgas darba tirgū. "Veidojot gudru migrācijas politiku, ilgtermiņā iespējams mainīt arī sabiedrības noskaņojumu,” skaidro Lāce.
Vienlaikus viņa norāda, ka Latvijā diezgan nelabvēlīga ir arī imigrācijas un integrācijas politika, tostarp attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, veselības aprūpei, sociālajiem pakalpojumiem un ģimeņu apvienošanas iespējām. “Tā ka Latvijā jau valstiskā līmenī ir nostāja, ka nav nepieciešams veicināt ne šo cilvēku iebraukšanu, ne integrāciju,” saka Lāce.
Piesaistot imigrantus Latvijas darba tirgum, jāskatās, kādas prasmes tajā ir vajadzīgas. Lielāks īpatsvars varētu būt mazkvalificēts darbaspēks. “Un mazkvalificēts darbaspēks ir tas, kas ir aizbraucis no Latvijas pēdējos gados. Līdz ar to mēs paši esam radījuši pieprasījumu,” piebilst pētniece.
Iepriekš vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš lēsa, ka drīzumā Latvijai jābūt gatavai jaunam migrācijas vilnim – valstī varētu iebraukt vismaz 200 tūkstoši cilvēku. Savukārt Lāce norādīja, ka imigrācija varētu būt pakāpeniska.
