"Statistisko tautiešu" projekts turpinās ar Latvijas Radio Ziņu dienesta ideju – skatīties ļoti tālā nākotnē. Laikraksta "Diena" žurnālists Raivis Vilūns speciāli Latvijas Radio lasa pētījumus, meklē statistiku un intervē zinātniekus un citus gudrus cilvēkus, lai saprastu, kādi būsim pēc 100 gadiem. Izvēlētas četras tēmas, kuras būs svarīgas arī nākotnē – ekonomika, kultūra, politika un vide.
Viens no nākotnes jautājumiem ir – vai mums būs varoņi?
Uz to atbildēja LU docente Zitmane, kura kopā ar pētnieci Lauru Ardavu padziļināti interesējusies par Atmodas laika līderēm. Viņa norādīja, ka tādām sievietēm kā Sandra Kalniete, Māra Zālīte, Marina Kosteņecka, Ieva Akuratere un Ita Kozakeviča, kuras varētu dēvēt par varonēm, politiskā karjera pēc tam ne vienmēr sekmīgi veidojās.
"Mēs varam runāt tikai par Sandru Kalnieti un arī tikai tad ar laika nobīdi. Pagāja ļoti ilgs laiks līdz viņa [politikā] ienāca atpakaļ ar "Vienotību". Mēs varam uzreiz redzēt, ka ir tāda sajūta – sievietes izdarījušas savu darbu, bet tagad var pastāvēt un pagaidīt. Tagad atnāks veči sakārtot valsti," sacīja Zitmane.
Pētniece arī norādīja, ka Latvijā "izteikti savus apgriezienus uzņem "antigender" kustība". "[Tie ir] nesekmīgi mēģinājumi pretoties Stambulas konvencijas ratifikācijai. Mums patlaban sievietes varones, aktīvistes nenāk no politiskās vides. Ja nebūtu Lolitas Tomsones, kas organizēja "olšūnu protestus", nekas nebūtu noticis," pieļāva docente.
Viņas ieskatā Latvijas politiskā vide ir ļoti noslēgta un maskulīna.
"Mani pētījumi par politisko diskursu rāda, ka sievietes, kuras iet politikā, ir tendētas pārņemt šo diskursu, lai tajā ierakstītos.
Ir ļoti atsevišķi gadījumi, kad var runāt, ka apzināti iestājas par dzimumu līdztiesību vai kaut kādām sievietes problēmām un stāvokli sabiedrībā," norādīja Zitmane.
Pētniece gan minēja pozitīvu tendenci, ka uz 13. Saeimas vēlēšanām atsevišķas partijas par līderēm bija izvirzījušas sievietes. Tradicionālajām varas partijām sievietes bijušas sarakstu apakšējos galos. Taču tas, vai šai parādībai būs kāds rezultāts, būs redzams nākotnē.
"Patlaban mums nav tādas vienojošās varones, kuru mēs varam redzēt," atzina Zitmane.
LU docente intervijā arī vērsa uzmanību uz to, ka sabiedrība noraidošāk izturas pret sievietēm, kuras ir pie varas.
"Pētnieki ir maz runājuši par Solvitas Āboltiņa gadījumu. Tas ir dziļāku pētījumu vērts – ja viņas vietā būtu vīrietis, tad nebūtu tāda iznākuma.
Viņai ļoti daudz uzklupa virsū, pārmetot varaskāri un valdonību. Vīrietim tās ir akceptējamas īpašības - izrīkošana, sava viedokļa uzspiešana, autoritatīvisms. Ja to pārņem sieviete, tad viņa ir histēriska, viņa ir ragana," pauda pētniece.
Runājot par iespējamu attieksmes maiņu nākotnē, Zitmane atzina, ka, ja turpināsies sistēma ar strukturālo nevienlīdzību, kas traucē attīstīties un pilnveidoties, tad tas būs apgrūtinoši.
"Simt gados, es ļoti ceru, ka pārmaiņas notiks. Ka mēs arī Aspaziju sāksim novērtēt ne tikai kā literāti, bet arī kā sabiedrisko aktīvisti, kā sieviešu tiesību aktīvisti. Ka mēs atcerēsimies un pilnībā novērtēsim Sandras Kalnietes ieguldījumu Tautas frontē un Baltijas ceļā. Vēsture kopumā tiks rakstīta un kolektīvajā atmiņā neparādīsies tikai viens dominējošais, maskulīnais naratīvs. Tas, ko un kā mēs atceramies, nosaka arī mūsu nākotni. Ja mēs no kolektīvās atmiņas izslēdzam kaut kādus stāstus, – vai tas ir sieviešu stāsts, vai kaut kādu citu etnisko grupu stāsts, – tad mums ir tikai viens stāsts, uz kuru balstoties modelējam nākotni," uzsvēra pētniece.
