Pētījuma nosaukums – "Eiropas Savienības jaunieši Londonā pirms un pēc breksita", un tā gaitā aplūkotas dažāda līmeņa izglītību ieguvušu jauniešu mācības un sadzīve Lielbritānijā. Aptaujāti vairāk nekā 30 000 jauniešu no 9 valstīm, viena no tām – Latvija. Pētniece Lulle strādājusi ar pētījuma kvalitatīvo daļu, tajā skaitā veikusi 27 individuālas Latvijas pārstāvju intervijas; daļa notika pirms, daļa – pēc breksita.
Pētniece uzsver – fokuss tieši uz Londonu un tās apkaimi ir svarīgs, jo Lielbritānija ir ļoti daudzveidīga valsts, universitātes – ļoti atšķirīgas, bet galvaspilsētai piemīt īpašs magnētisms.
"Londona un tās apkārtne, jo mēs tad ieskaitām arī tās slavenākās universitātes – tā saukto Oksbridžu jeb Oksforda un Kembridža arī tai skaitā iekļāvās. Bet Londonā ir arī ļoti daudzas citas pasaulslavenas, ļoti jaukas universitātes, un ir arī labas universitātes un ne tik labas universitātes," stāstīja Lulle
Pirms breksita Lielbritānija Latvijas jauniešiem bijusi valsts numur viens, kurp viņi vēlētos doties studēt, turklāt apstākļi tam bija labvēlīgi: tur varēja studēt par tādu pašu maksu kā vietējie studenti.
Kaut gan mācību maksa mērāma tūkstošos mārciņu, to atsver studiju daudzveidība un to ciešā sasaiste ar attiecīgo industriju, jo īpaši, ja jaunais cilvēks izvēlējies dabaszinātņu vai medicīnas virzienu. Taču vilina ne tikai izglītības iespējas.
"Jauniešus ārkārtīgi piesaistīja arī dzīvesstils: kā tas ir, ka es varu dzīvot, izdzīvot uz uzplaukt Londonā, kas mums ir vistuvākā vislielākā pasaules metropole," klāstīja pētniece.
Pētījums tomēr atklāj: piedzīvojumu meklētājiem nav vērts braukt meklēt laimi un cerēt uz varbūtēju izdošanos, negaidīti iekļūstot kādā izcilā Londonas augstskolā. Lai to sasniegtu, nepieciešama milzu mērķtiecība, pacietība, gatavība skarbai sāncensībai. Pētniece sacīja – tāpēc viena Londonā studējošo vienojoša iezīme ir liela dūša.
"Bija grupa jauniešu, kas man iezīmējās tā diezgan skaidri, kuri mērķtiecīgi uz to gāja, un ne tikai viņi paši, bet arī viņu vecāki. Jau laicīgi, jau agrīnos tīņa gados viņi regulāri brauca mācīties angļu valodu – uz Ameriku, uz Angliju, uz Īriju. Vasaras pavadīja valodu nometnēs, vēl kaut ko citu apguva. Laicīgi jau stājās Rīgas 1. ģimnāzijā, lai varētu iegūt starptautisko bakalaura diplomu, jo ir vairākas universitātes Anglijā, kuras nepieņem joprojām tikai mūsu vidējo izglītību," teica Lulle.
Ierasts uzskatīt, ka studēt Londonā var atļauties vienīgi ļoti turīgu vecāku bērni. Naudai šajā kontekstā patiešām ir milzīga nozīme, tāpēc Lulle iesaka vecākiem krāt naudu, ja nodomāts sūtīt bērnus mācīties ārzemēs.
Jo īpaši tāpēc, ka pēc breksita izglītības cenas Lielbritānijā vairs it nemaz nevar nosaukt par draudzīgām. Tomēr sasniegt sapni par studijām Londonā iespējams arī tad, ja neesi piedzimis ar sudraba karoti mutē.
"Ir latviešu jaunieši, kuri ir aizbraukuši uz Lielbritāniju, un vispirms viņi tur strādā. Viņi strādā, lai krātu naudu un lai saprastu sistēmu. Lai saprastu, kā kas darbojas. Un tad jau mēs varam saprast, kas mums vēl pietrūkst un kā mēs varam sevi uzlabot, jo Lielbritānijā ir daudz iespēju mācīties un vēlreiz pārlikt kādus noteiktus eksāmenus vai vēlreiz, vai paralēli iegūt kādu diplomu," stāstīja Lulle.
Pētniece atzīmē – pēc breksita studiju vide Londonā mainījusies uz slikto pusi; kā līdere Eiropas izglītības tirgū arvien vairāk iezīmējas Nīderlande, kurp novirzījusies daļa Anglijā studēt kārojošo. Šī valsts jau plāno ierobežot ārzemju studentu skaitu, un tas galvenokārt saistīts ar mājokļu krīzi – studentiem nav, kur dzīvot.
