"Informācijas tehnoloģijas mūsu dzīvē ir ienākušas uz neatgriešanos - tas nav vienkārši vīruss, kas pāries. Izliekoties, ka tā visa sabiedrībā nav, amputējot mediju kompenci un mediju pratību no izglītības sistēmas, mēs nepanāksim, lai cilvēki saglabātu līdzsvaru starp virtuālo un reālo pasauli,” pauda pētniece.

Rubene skaidroja, ka, ņemot vērā izmaiņas sociālajos tīklos un sabiedrības mediju lietošanas paradumos, ir diezgan iluzori iedomāties, ka iespējams uzaudzināt bērnu, ignorējot informācijas tehnoloģiju klātbūtni. Jau vairākus gadus aizliedzošā jeb aizsargājošā mediju pedagoģijas pieeja ir morāli novecojusi, tādēļ šobrīd pedagogu uzdevums ir darboties preventīvi un laicīgi nodrošināt, lai jaunieši prastu strukturēt savu laiku un patstāvīgi izvēlēties, ko, cik ilgi un kā darīt virtuālajā realitātē.

Pētniece gan norādīja - ņemot vērā, ka pagaidām vēl nav daudz pētījumu par tehnoloģiju ietekmes ilgtermiņa sekām, pedagogiem trūkst padoma, kā veicināt jauniešu medijpratību. Viena iespējamā pieeja ir mediju izglītība, kurā mērķtiecīgi domāts par mediju kompetences jeb mediju pratības veidošanu, savukārt otra -  mediju audzināšana, kas vērsta uz ģimenēm, ar domu vairot bērnu sociālās prasmes.

Rubene pastāstīja, ka zinātnieki, veicot paaudžu salīdzināšanu, par atskaites punktu izvēlas 20.gadsimta septiņdesmitajos gadus un mūsdienas. Galvenā atšķirība slēpjas tajā, ka pirms 40 gadiem bērni brīvo laiku lielākoties pavadīja ārā, taču šobrīd viņi teju vai jāpierunā doties laukā.

“Lai bērns gribētu iet ārā kā pusaudzis, vecākiem jārada alternatīvas medijiem jau pirmsskolas vecumā,” skaidroja LU Psiholoģijas nodaļas docente Anika Miltuze.

Ekspertes bija vienisprātis, ka lielu lomu bērna komunikācijas prasmju izveidē spēlē vecāki, tādēļ pirms domāt, kā pazūd bērnu laiks sociālajos medijos, vecākiem jāizvērtē savi mediju lietošanas paradumi, kā arī tas, cik daudz laika un uzmanības viņi velta savām atvasēm.

“Ja skatāmies uz bērnu kā uz “mazo mežoni”, kas traucē pieaugušo izveidoto sociālo kārtību - viņu vajag izslēgt, un tad uz brīdi visi jūtas laimīgi, bet iespējams skatīties uz bērnu kā uz personību, kā uz rīcībspējīgu subjektu, ar ko mums patīk komunicēt un sarunāties, nevis kuram iedot planšeti,” klāstīja Rubene. 

Ziņots, ka Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs Ainārs Dimants gada sākumā pauda kritiku Latvijas izglītības sistēmai, kas atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas nemāca jauniešiem kritiski lietot medijus. Jautājums par mediju lietotprasmi īpaši aktualizējies arvien augošās Krievijas propagandas kontekstā.