Katlakalnā priežu ielenkumā, no lielāka attāluma gluži nepamanāms stāv neliels dievnams. Celts 1794.gadā, tas ir ļoti netipisks evaņģēliski luteriskai baznīcai ar savu apaļo formu un laternu tornīti. Ap baznīcu ir dārzs, kurā daudz īpašu un retu augu.
“Tam bija arī tāda viltīga nozīme, lai pasargātu šo baznīcu, jo te apkārt bija daudz augu, kas bija ierakstīti aizsargājamo augu sarakstā, tāpēc te nevarēja noliktavu ierīkot, neko tādu, kas varētu nodarīt postījumus baznīcai,” stāsta Katlakalna evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Māris Ziemelis.
Latvijas brīvvalsts laikā baznīcas un valsts attiecības bija draudzīgas. Daudzi garīdznieki izmantoja baznīcas iespējas, lai par neatkarīgas Latvijas ideju pārliecinātu citu valstu draudzes un viedokļu līderus. Demokrātiskā valsts un pilsoniskā sabiedrība pirms 100 gadiem deva baznīcai iespēju uzplaukt. Tas strauji mainījās pēc padomju okupācijas.
“Padomju okupācija ar savām cenzūrām, kontroli, vajāšanām, izsūtīšanām, tas lielā mērā nodarīja pāri ar baznīcas tiesību ierobežošanu,” saka Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce.
Topošajā Nacionālajā enciklopēdijā būs vesela nodaļa, kas veltīta reliģijai un dažādu konfesiju attīstībai Latvijā. Tur stāstīts, kā pēc Otrā pasaules kara baznīcu īpašumi tika nacionalizēti, skolās vairs nemācīja ticības mācību un valstī kopumā īstenoja antireliģisku propagandu. Mācītāji tika izsūtīti. Arī profesors, mācītājs Roberts Feldmanis, kas vairāk nekā 40 sava mūža gadus kalpoja Katlakalnā.
“Kāds no priekšniekiem, lapojot viņa personisko lietu, bija teicis, ka tas viss ir tāds... krievu lamuvārds neglīts, tādēļ ka tu esi mācītājs, mēs tevi aizsūtīsim,” stāsta Ziemelis.
Padomju gados būt reliģiozam bija gandrīz noziegums. Ticīgie cilvēki tika publiski nosodīti un iebiedēti. No šī laika baznīcai grūti atgūties pat tagad – gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas.
“Tas, ar ko baznīca nodarbojās divdesmitajos, trīsdesmitajos gados – strādāja ar bezpajumtniekiem, bērniem, sievietēm, nabagiem vai atraitnēm, tas viss tika pārtraukts vardarbīgā viedā, un nākamos 50 gadus tur nebija tās iespējas, un tas kaut kā tā ļoti lēni nāk atpakaļ,” saka Runce.
Tieslietu ministrijai ir dati par vairāk nekā 30 konfesijām, kas praktizē Latvijā. Pēc to ikgadējiem darbības pārskatiem redzams, ka lielākais draudžu locekļu skaits pēc pašu datiem ir luterāņiem – vairāk nekā 700 tūkstoši, tad katoļiem un pareizticīgajiem – virs 300 tūkstošiem. Nākamā lielākā ir baptistu baznīca. Tomēr Latvijas Universitātes pētniece saka – šādus datus mūsdienās ir grūti interpretēt.
“Mūsdienu reliģiozitāte vairs nav statiska, kā tas bija kādreiz, tā vairs nav tradicionāla, tā visai bieži nav institucionāla, bet tas neizslēdz cilvēka reliģiozitāti ārpus baznīcas, sabiedrības vai mošejas mūriem, tas ir ieguvis kaut kādu pilnīgi citu formu,” saka Runce.
Tam piekrīt arī Katlakalna draudzes mācītājs. Viņš atzīst – lai gan ikdienā dievkalpojumus apmeklē tikai vairāki desmiti cilvēku, garīgums noteikti svarīgs daudz lielākam skaitam.
“Ticība vairs nav tradīcija, ko visi dara, labākais, ka šobrīd te nāk cilvēki, kuriem tiešām tas ir svarīgi, tas ir viņu jautājums,” piebilst mācītājs.
