Pētījums: Mazāk nekā puse iedzīvotāju medijos pamana melīgu izteikumu atspēkojumus

39% Latvijas iedzīvotāju medijos ir pamanījuši faktu pārbaudes materiālus, kuri atspēko melīgus izteikumus publiskajā telpā, secināts Latvijas Mediju ētikas padomes un pētījumu centra SKDS šoruden veiktajā pētījumā par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret medijiem. 

ĪSUMĀ:

  • 39% iedzīvotāju medijos pamana melīgu izteikumu atspēkojumus.
  • Pētnieki aicina medijus faktu pārbaudes vairāk integrēt arī ziņu formātā un tradicionālajos medijos.
  • NATO izcilības centra direktors Sārts: zinātniski uz dezinformāciju un konspirācijas teorijām strādā tikai brīdināšana iepriekš.

"Pētījumu centra SKDS" vadītājs Arnis Kaktiņš pastāstīja: "Formāts bija interneta aptauja, un mērķgrupa ir 18 līdz 75 gadu vecumā esošie iedzīvotāji. Citstarp prasījām respondentiem, vai viņi ir pamanījuši faktu pārbaudes materiālus. Kopumā teju puse pateica, ka nav pamanījuši, bet katrs desmitais teica, ka ir redzējuši. Kopumā tie ir 39% aptaujāto, kas teica, ka ir kaut ko redzējuši. Mēs prasījām viņiem arī, cik tad viņiem šķiet noderīgi šie faktu pārbaudes materiāli. Te nu jāsaka, ka absolūti lielākā daļa teica, ka tie ir noderīgi. Savukārt aptuveni 12% teica, ka tas nav noderīgi un viņi tam īpašu jēgu neredz."

Pētījums: Mazāk nekā puse iedzīvotāju medijos pamana melīgu izteikumu atspēkojumus
00:00 / 07:58
Lejuplādēt

Mediju ētikas padomes pārstāve un sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne secināja, ka faktu pārbaudes materiāli vairāk jāintegrē ne tikai tam veltītās sadaļās vai rubrikās, bet arī piemēram, ziņu formātā, kas tam piešķirtu vēl lielāku nozīmi.

"No šiem materiāliem netiek veidotas ziņas vai tādi analītiski apkopojumi, piemēram pusgada laikā pārbaudīti kaut vai piecu ministru publiski izteikumi un atrastas kādas kļūdas tajos, kas varētu arī ietekmēt kādus politiskus lēmumus.

Tad, iespējams, par to ir kaut kas veidots, bet tās neparādās kā nozīmīgas ziņas dienas kārtībā, kas pievērstu uzmanību, ka tieši šī pieeja – faktu pārbaude un faktos balstīta informācija – var atstāt iespaidu uz nozīmīgiem lēmumiem. Un faktu pārbaudes materiāliem ir apmēram septiņi gadi, un mēs zinām šo starptautisko fonu ar Trampa kungu, kur tiešajā ēterā notiek faktu pārbaudes. Un mums ir līdzīgi piemēri, ka "Re:Baltic" pārbauda faktus no politiķu diskusijām nākamajā dienā. Jautājums, cik lielu nozīmi tam piešķir ikdienas ziņu ēdienkartē. To, iespējams, varētu mainīt, bet es apzinos, ka tas medijiem arī prasa resursus," stāstīja Rožukalne.

Savukārt kā sabiedrisko mediju ombude Rožukalne nav saņēmusi iesniegumus, kas būtu saistīti tieši ar faktu pārbaudes rakstiem, taču lielākā daļa iedzīvotāju iesniegumu ir par iespējamām kļūdām mediju saturā kopumā.

"Tas man īstenībā rada ļoti optimistisku nākotnes skatu, jo es redzu, ka patiesība, precizitāte un taisnīgums ir svarīgi cilvēkiem. Un viņi ir gatavi, ka kāds to izvērtē. Un pat tad, ja es tam nepiekrītu kādos gadījumos un neatzīstu pārkāpumu, tad viņi ir pateicīgi ieraudzīt, kā tas ir izmeklēts, kādi ir bijuši kritēriji.

Taču mēs redzam, ka esam jauna procesa priekšā, ko pētnieki sauc nevis par informatīvo karu, kur jācīnās par to, kas ir patiess vai nepatiess avots, bet tāds kā kognitīvais karš, kur cilvēkiem ir vienkārši tik ļoti atšķirīgi uzskati, ka nav iespējams viņus pārliecināt.

Lai cik ļoti censtos žurnālisti, sociologi, filozofi vai citi viedokļu līderi. Tas ir tas, ko arī šajā pētījumā redzējām. Šo sabiedrību sadalītu atkarībā no tā, kāda ir mūsu informācijas vide," izteicās Rožukalne.

Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, Mediju ētikas padomes loceklis Jānis Buholcs vērtē, ka pētījums liecina gan par žurnālistu panākumiem, gan par izaicinājumiem. Neskatoties uz pēdējo gadu lielo uzmanību cīņai ar nepatiesu informāciju, faktu pārbaudes materiālus pamanījuši mazāk nekā puse aptaujāto. Kāds šo žanru, iespējams, arī neatpazīst, bet kādam tas varbūt arī nav pieejams, sprieda Buholcs.

"Protams, ka stāsts arī par to, ka šādi žurnālistikas materiāli jau arī nav vienmērīgi izplatīti. Ar šāda veida darbu plašāk nodarbojas internetā balstīti mediji, bet tradicionālie mediji, iespējams, tik aktīvi šajā žanrā nedarbojas. Droši vien ir daļa sabiedrības, kas pārsvarā izmanto tikai tradicionālos medijus un tikai dažus, līdz ar to varētu būt iespējams, ka viņi šāda veida materiālus nav pamanījuši," norādīja Buholcs.

Tāpat būtisks izaicinājums ir arī sociālo mediju vide, kur daļa viltus ziņu pastāvīgo lasītāju nemaz nepatērē medijus, kuros ir arī faktu pārbaužu publikācijas.

"Protams, arī tur vienmēr jautājums par to, vai situācijā, kur vairāki tūkstoši vai pat desmiti tūkstoši cilvēku ir ar kaut ko dalījušies, vai viņi pēc tam šo žurnālistu veidotu faktu materiālu arī ierauga, ja viņi nav tā medija auditorija. Bet, kā to risināt, – tas nav viegli. Tas ne vienmēr arī nozīmē, ka žurnālistiem nevajadzētu reaģēt, ja viņiem nav pilnīgas pārliecības, ka cilvēki, kas tai viltus ziņai ir noticējuši, tiešām izlasīs arī šos materiālus.

Viena no lietām, ko šīs faktu pārbaudes dara, tās skaidro, kādā veidā informācija tiek pārbaudīta. Tas var mācīt auditorijai arī to, kā šīs lietas viņi var darīt paši.

Noteikti ir situācijas, kurās mums nav tikai jāgaida, kamēr to izdarīs žurnālisti," stāstīja Buholcs.

NATO izcilības centra direktors Jānis Sārts norādīja, ka dezinformācijas izplatība īpaši pieaugusi pēdējo gadu krīzēs – kovida pandēmijas dēļ, arī kara Ukrainā dēļ. Sārts uzskata, ka faktu pārbaudes publikācijas ir svarīgs rīks, bet ne efektīvākais cīņā ar dezinformāciju.

"Zinātniski šobrīd ir tikai viena zināma metode, kas strādā uz dezinformāciju un konspirācijas teorijām. Tā ir brīdināšana iepriekš.

Sagaidot dezinformācijas kampaņu, tai grupai, uz kuru tā tēmēta, jāpasniedz dezinformācijas kodols, iedodot arī faktos balstītu kontekstu, pirms cilvēks vispār to kampaņu ir ieraudzījis. Skatoties arī karu Ukrainā, mēs šo pieeju redzējām, kad ASV izvēlējās publiski brīdināt visu pasauli par gaidāmo Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Ja atceraties, tad arī Latvijā diezgan maz ticēja šim scenārijam, bet, beigās izrādoties, ka tas bija patiesi, tad šī Krievijas dezinformācija kara sākumā bija daudz nespējīgāka," stāstīja Sārts.

Pēc viņa teiktā, dezinformācijas kampaņas, protams, vienmēr nav paredzamas, bet, ilgāk pētot, tās kļūst mazāk negaidītas. Tas ir arī dažādu valsts resursu jautājums, lai stiprinātu viltus ziņu izplatības izpēti.

"Dezinformācijas kampaņu bieži var paredzēt, bet tas prasa kompetenci, laiku un arī tehnoloģiskās zināšanas. Vai tā ir sadzīviska konspirācijas teorija, vai tā ir politiska konspirācijas teorija, vai tas ir karš, vai tā ir pandēmija. Bet nevienā no šiem gadījumiem viens spēlētājs ar to nevar tikt galā. Katram ir jādod sava artava. Tur ir pētniecība, tur ir sociālie mediji, tur ir žurnālistika. Protams, tur ir arī valdība. Atsevišķos gadījumos arī izlūkdienestiem ir sava loma," skaidroja Sārts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti