Fonds uzskata, ka, darba vietās ieviešot dažādības principu – cilvēku pieņem darbā balstoties tikai uz prasmēm, nevis balstoties uz cilvēka tautību vai ādas krāsu –, daļēji varētu arī mazināt darbaroku trūkumu Latvijā.
Lai mazinātu aizspriedumus un diskrimināciju, kā arī veicinātu vienlīdzību darba tirgū, jau otro mēnesi darbojas Sabiedrības integrācijas fonda izveidota virtuālā darba birža "Atvērtība ir vērtība".
Tajā aicina pieteikties tos uzņēmējus, kas ir gatavi darbā pieņemt cilvēkus, neskatoties uz tautību, rasi vai etnisko piederību.
„Šī darba birža ir iespēja uzņēmējiem parādīt, ka viņi ir atklāti. Ir daudzi cilvēki, kas jau ir saskārušies ar diskrimināciju etniskās piederības dēļ, un viņi jau pēc tam baidās iet kaut kur un domā - atkal mani vērtēs savādāk, es nemaz nemēģināšu,” stāsta projekta „Dažādības veicināšana” koordinators Normunds Pīlips.
Darba birža dod iespēju uzņēmējiem parādīt, ka viņi ir atvērti dažādiem cilvēkiem, bet tos, kas jau saskārušies ar diskrimināciju, būt drošiem, ka potenciālais darba devējs viņus vērtēs tikai pēc profesionālajām iemaņām.
„Tāpēc, lai veicinātu motivāciju un iedrošinātu cilvēkus un arī uzņēmumus par to runāt, ir tāda atsevišķa darba birža, kur gan uzņēmums var parādīt to, ka viņš vēlas pieņemt [darbinieku], viņam nav nekas pretī, ja kāds piesakās, gan arī cilvēkam, kas pirms tam ir bijis diskriminēts, [iespēja redzēt] - ir kāds, kas atklāti pasaka, ka viņš gaida, neskatoties uz to, kam es tur etniski piederu,” stāsta Pīlips.
Darba biržā šobrīd pieteikušies 20 uzņēmumi, kas gatavi darbā pieņemt jebkuras etniskās piederības cilvēkus.
Integrācijas fondā gan norāda, ka birža atvērta tikai mēnesi un sagaida daudz lielāku uzņēmumu skaitu. Diskrimināciju samazināt Latvijā cenšas arī Tiesībsarga birojs.
„Ja visi kvalifikācijas kritēriji atbilst un cilvēks ar savu darbu ar savām kvalifikācijām atbilst, tur nekādā veidā nevarētu būt kritērijs tam, ka viņš mazliet citādāk izskatās,” norāda Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska. Viņa atgādina, ka nepamatota darba uzteikšana, kas ir vērsta uz diskrimināciju, ir arī sodāma.
“Ja potenciālais darbinieks konstatē, vai viņam ir sajūta, ka viņu nepaņēma darbā tieši šī iemesla dēļ, pieņemsim, tāpēc, ka viņš citādāk izskatās, viņam ir pamats uzskatīt to par diskrimināciju un vērsties pret darba devēju pa tiešo vai ar sūdzību tiesībsargam,” skaidro Rezevska.
Tiesībsarga birojs gan sūdzības par diskrimināciju darbā tieši etniskās piederības dēļ pēdējā gada laikā saņēmis nav. Taču Rezevska stāsta, ka no kopā 80 sūdzībām par diskrimināciju pērn vairāk nekā trešdaļa bijusi par diskrimināciju tieši darba vietās.
Uz to, ka pastāv arī etniskie aizspriedumi, norāda Sabiedrības integrācijas fonda šogad pasūtītās aptaujas dati.
„Ir 60% iedzīvotāju, kuri negribētu, ka viņu darba kolektīvā strādā citu etnisko grupu pārstāvji. Man liekas, tas skaitlis nav pievilcīgs,” saka Sabiedrības integrācijas fonda projektu nodaļas vadītāja Alda Sebre.
Viņa norāda – stereotipus par cittautiešiem nemaina arī tas, ka cilvēki arvien vairāk ceļo, arī pie mums ierodas dažādu valstu tūristi un ikdienā citas etniskās piederības cilvēkus var sastapt daudz biežāk nekā agrāk.
„Un interesantākais ir tas, ka mēs sakām, ka mums ir aizspriedumi, es negribētu dzīvot kopā vai strādāt, vai varbūt lai ģimenē ienāk; bet tad, kad pajautā, cik daudz jūs ar tām personām ikdienā saskarieties, tas procents tik liels nav. Tad patiesībā nevaru saprast, no kurienes tās bailes ir,” saka Sebre.
Bet “Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce secina, ka diskriminācija darba vietās varētu būt tādēļ, ka pret daudzām cittautiešu grupām Latvijā radīts negatīvs tēls.
Viņa vērš uzmanību uz to, ka, piemēram, romu Latvijā ir tikai 7000. Tāpat dažās nozarēs cittautiešus Latvijā sāk arī pieņemt arvien vairāk.
„Daudzi ārvalstnieki tomēr Latvijā ierodas tieši darba nolūkos. Tātad tie, kas ir jau šeit darba nolūkos, tas, ka viņu kolēģi, iespējams, nevēlas strādāt ar ārvalstniekiem, īsti nemaina faktu, ka viņi jau šeit ir. Bet, kas attiecas uz ārvalstu studentiem un viņu nodarbinātību, tad mēs redzam, ka viņu nodarbinātība vairāk ir koncentrējusies atsevišķos sektoros, un laikam tur šī ārvalstnieku pieņemšana ir lielāka, tā pārsvarā ir apkalpojošā sfēra,” stāsta Agnese Lāce.
Savukārt Alda Sebre no Sabiedrības integrācijas fonda norāda uz kādu citu svarīgu aspektu. Latvijā trūkst darbaspēka, un ik brīdi parādās plāni par tā ievešanu no ārzemēm. Taču tai pašā laikā mēs neizmantojam to darbaspēka potenciālu, kas mūsu valstī ir jau tagad.
„Gan etniskajos jautājumos, gan cilvēku ar invaliditāti un pārējos jautājumos… Piemēram, cilvēki ar invaliditāti: ļoti daudzi spējīgi kaut ko darīt, piemēram, darbu pie datora vai kaut kādas mehāniskas rīcības, ko viņi var darīt, bet viņi jau netiek ārā no dzīvesvietām. Viņi netiek mācīties, viņi netiek uz pārkvalifikāciju. Tas ir tas, par ko mēs runājam, par mūsu potenciāla izmantošanu,” uzskata Alda Sebre.
Sabiedrības integrācijas fondā arī saka -- jāņem vērā, ka Latvijā dzīvo ap 170 dažādu tautību cilvēku, tādēļ, lai gan to neredzam, patiesībā jau tagad dzīvojam starp dažādiem cilvēkiem.