Pētnieki uzmanību pievērsuši arī Latvijai un tās devumam atturēšanās politikā.
"Atturēšanu galvenokārt veic NATO alianse, nevis Latvija viena pati. Baltijas valstis nevar vienas pašas atturēt Krieviju, jo militāro spēju disbalanss ir milzīgs, un tas ir par labu Krievijai. NATO un Krievijas attiecībās disbalanss ir par labu NATO, un uz to mēs arī paļaujamies," teica pētījuma līdzautors Toms Rostoks.
Pētījuma autori norāda, ka 2014. gadā notikusī Krimas aneksija un militārā agresija Ukrainā bijusi kā modinātājzvans Eiropā. Tieši pēdējo četru gadu laikā Eiropas valstis ievērojami palielinājušas savus aizsardzības budžetus. Atturēšanas politikā būtisku lomu spēlē arī kodolieroči, kā galvenais uzdevums ir nevis uzbrukt, bet politiski atturēt potenciālo uzbrucēju no uzbrukuma.
Tādēļ svarīgs faktors ir komunikācija – NATO un Krievijai dodot signālus par saviem soļiem.
"“Atturēšana” saturiski mainījusies tehnoloģiju attīstības dēļ – Aukstā kara laikā kiberapdraudējumi nebija. Tāpat nebija arī dažādi hibrīdkara elementi, kad ir nemilitāri apdraudējumi. Jā, propaganda bija arī Aukstā kara laikā, tomēr mūsdienās informācijas tehnoloģiju ātrums ir mežonīgs," teica pētniece Nora Vanaga.
Pētījumā skaidrots, kā desmit valstīs – tostarp Baltijā, Skandināvijā, Centrāleiropā mainījusies aizsardzības politika kopš 2014. gada. Secināts, ka Somija uzsver dialoga svarīgumu ar Krieviju, tikmēr Norvēģija uzskata, ka paralēli dialogam nepieciešams veikt arī atturēšanas politiku. Savukārt Baltijas valstis, Polija un Rumānija Krieviju uzskata par eksistenciālu draudu. Citādāk Krievijas draudi tiek uzlūkoti Baltkrievijā.
"Ukrainas krīze Lukašenko lika justies nekomfortabli. Viņam bija labas attiecības ar Ukrainu, zināma solidaritāte ar kaimiņiem, un ir milzīga Krievijas ietekme. Tas ko Lukašenko cenšas darīt – viņš cenšas stiprināt robežsardzi, iekšlietu sistēmu, sūta mazus signālus, ka Baltkrievijā nevar atkārtoties Ukrainas scenārijs," saka Vanaga.
Pētnieks Toms Rostoks savukārt stāsta, ka Latvija šajos četros gados kopš Krimas aneksijas un Ukrainas militārā konflikta sākuma ir darījusi daudz savas aizsardzības stiprināšanai. Latvijas gadījumā atturēšanas politika tiek veikta iespēju robežās.
"Atturēšanu galvenokārt veic NATO alianse, nevis Latvija viena pati. Baltijas valstis nevar vienas pašas atturēt Krieviju, jo militāro spēju disbalanss ir milzīgs, un tas ir par labu Krievijai. NATO un Krievijas attiecībās disbalanss ir par labu NATO, un uz to mēs arī paļaujamies," skaidro Rostoks.
Būtisks pētījuma secinājums ir atturēšanas komunikācija – bez militāro spēju attīstīšanas ir svarīgi komunicēt, lai atturēšanas politiku pielietotu dzīvē. Tomēr īpaši svarīgs faktors atturēšanas politikā ir kodolieroči – NATO kopš aukstā kara beigām ir mainījusi kodolieroču politiku.
Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošo pētnieku Noras Vanagas un Toma Rostoka izstrādātais pētījums par Krievijas atturēšanu Eiropā apkopots grāmatā “Deterring Russia in Europe. Defence Strategies for Neighbouring States”.
Apjomīgais pētījums tapis sadarbībā ar starptautiski atzītiem drošības politikas pētniekiem, un tas sniedz ieskatu atturēšanas jēdziena attīstībā kopš Aukstā kara, kā arī atturēšanas politikas īstenošanā mūsdienās. Grāmata sastāv no četrām nodaļām, kurās pētīta atturēšanas jēdziena attīstība, kodolatturēšana, konvencionālā atturēšana un totālā aizsardzība kā viens no atturēšanas veidiem.
