Pēteris Greste: Žurnālistiem savā darbā jākoncentrējas uz sabalansētību, precizitāti un godīgumu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šajās dienās notiek Pasaules preses brīvības dienas konference, kurā diskutē par tādiem jautājumiem kā vārda brīvības izaicinājumi digitālā laikmetā, kvalitatīva pētnieciskā žurnālistika, žurnālistu drošība, sieviešu loma medijos, mediji un informācijas lietotprasmes. Viens no konferences atpazīstamākajiem viesiem ir nesen no ieslodzījuma Ēģiptē atbrīvotais latviešu izcelsmes Austrālijas žurnālists Pēteris Greste. Pēdējā laikā viņš nācis klajā ar ideju par universālo mediju brīvību hartu.

Ar Pēteri Gresti tikās Latvijas Radio korespondents Uģis Lībietis.

Uģis Lībietis: Grestes kungs, paldies, ka piekritāt šai intervijai! Pirmais jautājums tāds privāts – Latvijā mēs esam pieraduši jūs saukt par Pēteri. Bet kā Jums pašam labāk patiktu – Pīters vai Pēteris?

Pēteris Greste: Gan Pīters, gan Pēteris der. Es tomēr esmu Austrālijas latvietis un, ja cilvēki vēlas mani saukt manā latviešu vārdā, man nav iebildumu.

Pēdējā laikā ir bijis ļoti daudz interviju ar Jums un par Jums, par Jūsu aizturēšanu Ēģiptē un to, kā šie notikumi ir mainījuši Jūsu dzīvi. Bet kā viss notikušais ir mainījis Jūs kā žurnālistu?

Īstenībā tas ir ļoti labs jautājums. Kopš manas atbrīvošanas es kā žurnālists patiesībā neesmu strādājis.  Mūsu prāva joprojām turpinās un es joprojām esmu apsūdzētais. Līdz ar to, kamēr tiesa turpinās, man ir ļoti grūti darīt kaut ko kā žurnālistam.  Tāpēc man ir grūti teikt, kā notikušais ir mani ietekmējis. Taču es gribētu domāt, ka tas ir vairojis manu apņēmību arī turpmāk ievērot mūsu darba ētiku. Es pieļauju, ka es varētu kļūt piesardzīgāks par to, kur es strādāšu nākotnē.   Taču es ceru, ka es tomēr varēšu gatavot materiālus par jautājumiem, kuri mani interesē, neatkarīgi no politiskās situācijas kādā valstī. Man ir ļoti svarīgs jautājums par preses brīvību un mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mūs neiebiedē un neattur no ziņošanas.

Jums ir bijusi apbrīnojama žurnālista karjera un Jūs esat strādājis daudzos karstajos punktos – Afganistānā, Sudānā, Tuvajos Austrumos. Taču šīs ir valstis ar atšķirīgu kultūru un atšķirīgām sabiedrībām, kā arī pavisam citu attieksmi pret presi. Kā ir Rietumu žurnālistam strādāt šādās valstīs un kādi ir lielākie izaicinājumi?

Strādājot kā Rietumu žurnālistam, ir gan daudzi plusi, gan mīnusi, gan daudzi izaicinājumi, gan  priekšrocības. Lielākais traucēklis ir tas, ka daudziem žurnālistiem pietrūkst padziļinātas izpratnes par to, kā šīs kultūras ir veidotas, kā darbojas sabiedrības. Ir vajadzīgs laiks, lai to izprastu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir labāk būt korespondentam, kurš ir bāzēts reģionā, nevis tikt iemestam vienā vai otrā valstī.  Afganistānā es pavadīju gadu, un man gribētos domāt, ka šajā laikā es sāku šo valsti labāk saprast. Tāpat es vairākus gadus esmu atspoguļojis notikumus Somālijā, Kongo un Dienvidāfrikas Republikā, tāpēc es domāju, ka labāk saprotu šos cilvēkus.

Vēl viena priekšrocība ir tāda, ka mēs kā ārzemnieki esam tā kā nedaudz izolēti. Vietējiem žurnālistiem, kuriem ir jāziņo par dažādiem notikumiem, ir jāņem vērā tas, ka viņiem tur būs jāturpina dzīvot. Tur ir viņu ģimenes un ir jārēķinās ar iespējamām sekām, jo apdraudēti ir ne tikai viņi paši, bet arī visi apkārtējie. Es esmu redzējis, kā ir cietuši mani kolēģi Somālijā. Daži no viņiem ir tikuši nogalināti, viņiem ir uzbrukts un tam ir bijis graujošs efekts. Tādā ziņā mums ir vieglāk. Taču konflikta zona ir konflikta zona. Vienmēr ir ārkārtīgi grūti ziņot, taču man ir bijusi šī lieliskā iespēja to darīt. Un, manuprāt, ir svarīgi, lai mēs to turpinātu darīt un nebaidītos. Manuprāt ir svarīgi, lai cilvēki par notiekošo uzzinātu ne tikai no medijiem vai tvitera, bet arī no reāliem un patiesi labiem žurnālistiem, kuriem ir spējas saprast un analizēt notiekošo.

Šī gada sākuma traģiskie notikumi Francijā, Charlie Hebdo” redakcijā parādīja mums, ka arī demokrātiskās un brīvās sabiedrībās pastāv ļoti šaura sarkanā līnija starp preses brīvību un visatļautību, starp vērtībām un aizspriedumiem. Vai šajās situācijās žurnālistiem vajadzētu kādā brīdī nodarboties ar pašierobežošanos? 

Manuprāt, mums kā žurnālistiem ir jāciena tie cilvēki, par kuriem mēs ziņojam un viņu kultūras jūtīgie jautājumi. Es varbūt pilnībā nepiekrītu veidam, kā „Charlie Hebdo” atspoguļoja islāmu, taču es pilnībā aizstāvu „Charlie Hebdo” tiesības to darīt. Jebkuram, kurš ir iesaistīts publiskās diskusijās, kuram ir sava ideoloģija, teorija vai idejas, ir jābūt gatavam pieņemt savu daļu cinisma. Satīra ir daļa no tā. Tas ne vienmēr ir jauki un ērti, taču mums ir jābūt pietiekami pieaugušiem, lai iesaistītos šādās debatēs un diskusijās. Manuprāt, lai cik arī cilvēkiem nepatiktu atsevišķi temati, šādām diskusijām mūsu sabiedrībā ir jābūt bez bailēm par iespējamiem uzbrukumiem. Veselīgu sabiedrību raksturo tieši vārdu apmaiņa un debates.  Ja mēs to aizliedzam, mēs paši nodarām ļaunumus sev.

Pēdējā gada laikā gan Latvija, gan Eiropas valstis, īpaši Austrumeiropas valstis, ir pakļautas informatīvajam karam saistībā ar notikumiem Ukrainā un Krievijas agresiju. Mūsu, žurnālistu, vidū mums ir bijušas diezgan asas diskusijas par to, vai žurnālistam vispār ir iespējams būt objektīvam, vai varbūt labāk ir būt neitrālam. Kāds ir Jūsu viedokli un kādām būtu jābūt žurnālista īpašībām?

Mums ir godīgi un atklāti jāatzīst, ka pastāv šis mīts par objektīvo žurnālistiku. Tādas nav! Man vienalga, cik labs žurnālists tu esi, bet  tu nekad nebūsi objektīvs! Nav tādas lietas kā objektīva patiesība.  Ja blakus stāvēs divi cilvēki un vēros vienu un to pašu notikumu, katram no viņiem būs ļoti dažādas atmiņas un dažādi stāstījumi.  Neviens nebūs pilnībā melojis, un nevienam arī nebūs pilnīga taisnība. Ikreiz, kad mēs uzdodam jautājumu, tam ir daļa subjektivitātes, jo ir arī tādi jautājumi, ko mēs neuzdodam. Nākas izvēlēties, ko mēs jautājam un ko nē, ko mēs ziņojam un ko atstājam ārpus ētera. Izvēlēties, kas ir svarīgāks un kas mazsvarīgāks – arī tā ir subjektīva izvēle. Tāpēc objektivitāte ir vienkārši mīts! Mums ir jāpārstāj mēģināt būt objektīviem, bet jākoncentrējas uz mūsu profesijas kopīgajiem pamatprincipiem – sabalansētību, precizitāti un godīgumu. Mums ir jāatstāj malā mūsu politiskie uzskati, taču mums ir arī jāsaprot, ka tie tomēr ir. Taču, ja jūs spējat parādīt abas stāsta vai konflikta puses, ja esat pret abām pusēm godīgs un šiem cilvēkiem ir sajūta, ka viņu viedoklis ir atspoguļots, neatkarīgi no tā patīk viņiem gala rezultāts vai nē… Ja jūs esat bijis precīzs, atspoguļojot datus, tad jūs esat darījis labu žurnālista darbu.

Tas ir ārkārtīgi grūti laikā, ja tava valsts ir ierauta konfliktā. Ir gandrīz neiespējami, ka kāds ukraiņu žurnālists par konfliktu viņu valstī varētu ziņot objektīvi. Gan ukraiņu, gan krievu žurnālists par notikumiem ziņos atšķirīgi. Tā ir politiskā realitāte, ar kuru mums ir jāsaskaras. Taču, tā vietā, lai mēs runātu par objektivitāti, mums vairāk vajadzētu domāt par godīgumu.

Šeit gribētos jautāt par Jūsu ierosināto vispārējo mediju brīvību hartu. Vai Jūs varētu par to pastāstīt ko vairāk?

Šī ideja radās man un manam kolēģim Baheram Mohamedam laikā, kad mēs bijām cietumā. Mēs domājām, kā mēs varētu labāk aizsargāt žurnālistus, kuri ir cietumā. Mēs sapratām, ka līgums vai vienošanās, kas būtu jāapstiprina valdībām, visticamāk, nedarbotos. Taču būtu nepieciešams kāds dokuments, kas piešķirtu žurnālistiem universālu aizsardzību – kaut ko labāku nekā pastāvošās vienošanās. Mūsu piedāvātā  preses brīvības harta noteiktu gan principus, pēc kuriem valdībām būtu jāaizsargā žurnālisti, gan atbildību, kāda būtu jāuzņemas pašiem žurnālistiem un viņu mediju organizācijām.  Iespējams, ka tā nav pareiza pieeja. Piemēram, ir ļoti daudz organizāciju, kuras saka, ka labāk būtu pievērst uzmanību pašreizējo dokumentu uzlabošanai, nevis radīt kaut ko no jauna. Mēs par to vēl daudz runājam. Ir skaidrs tikai tas, ka pašreizējā sistēma pienācīgi nestrādā. „Freedom House” norāda, ka preses brīvības situācija pasaulē pašlaik ir sliktākā pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā. Tikai 14% cilvēku dzīvo valstīs, kur ir pilnībā brīva prese.  Tā ir septītā daļa no visiem planētas iedzīvotājiem. Katra valdība saka, ka tā tic preses brīvībai, taču, ja ir tik maz cilvēku, kas šo brīvību tiešām bauda, tad problēma ir ļoti liela un ir kaut kas jādara, lai to mainītu.

Vai Jūs domājat, ka šo mērķi vispār ir iespējams sasniegt? Ja mēs skatāmies ANO līmenī, tad  pati ANO Drošības padome ir izrādījusies gana bezzobaina un arī vairākas tās dalībvalstis ir to valstu sarakstā, kur preses brīvības nav.

Tā tiešām ir problēma, taču tas, ka kaut kas ir tiešām grūti sasniedzams vai pat neiespējams, nenozīmē, ka mums nevajadzētu mēģināt. Pat ja mēs nesasniegsim universālu preses brīvību, mēs būsim spēruši dažus mazus solīšus, lai lietas mainītu. Un tas būs tā vērts. Ziniet, ir tāds teiciens – ja jūs mērķējat uz zvaigznēm, varbūt trāpīsiet Mēnesim. Bet, ja jūs mērķēsiet tikai uz kalna galu, varat netikt pāri pirmajam šķērslim. Bet es uzskatu, ka mums ir jācenšas! Es piekrītu, ka būs grūti, jo ir ļoti daudz politisko spēku, kas mums pretojas.  Taču es šai idejai tiešām ticu, mums ir vajadzīgs mērķis un es nejustos apmierināts ar sevi, ja man šāda mērķa nebūtu! 

Jūs jau minējāt to, ka preses brīvības rādītāji daudzās valstīs samazinās. Es vēlētos Jūsu komentāru par šādu jautājumu. Iedomājieties situāciju, kad tiek izveidota komisija, kuras mērķis būtu uzraudzīt sabiedriskos mediju. Šādā komisijā darbotos vadošo politisko partiju pārstāvji, kā arī trīs lielāko reliģisko konfesiju pārstāvji. Galvenais arguments šādai uzraudzībai – gan politiskās partijas, gan reliģiskās konfesijas pārstāv lielu sabiedrības daļu, lai uzraudzītu medijus gan morālajos, gan citos jautājumos. Kā Jums tas izklausās?

Neizklausās īpaši labi. Parasti šādām grupām ir savas intereses, ko tās vēlas aizstāvēt, un tās cenšas uzspiest žurnālistiem cenzūru. Tas nenozīmē, ka šādu grupu ieguldījumu nevajadzētu ņemt vērā, taču, ja mēs tām piešķiram veto tiesības vai kontroles iespējas pār to, kas tiek pārraidīts, mēs galu galā varam nonākt pie cenzūras. Ir jāatceras, ka žurnālistikai nav jābūt draudzīgai. Mums nav kāds jāatbalsta – mums ir jābūt tādai dīvainai komandai. Mums ir jābūt tiem, kas uzdod sarežģītus jautājumus, izaicina politiķus un reliģiskās grupas. Un mums par to nebūtu jāatvainojas. No otras puses, mums kā sabiedrībai ir jābūt pietiekami pieaugušai, lai dotu vietu šādām diskusijām un viedokļiem, nebaidoties no tā, ka sabiedrība varētu sabrukt. Ja mēs politiķiem vai reliģiskajām organizācijām iedosim pārāk daudz varas pār to, ko dara žurnālisti, mēs sāksim tuvināties preses iegrožošanai. Un mēs nonāksim punktā, kur debates vairs nebūs iespējamas. Taču tāds ir žurnālistu darbs – panākt to, lai visas grupas darbotos kopā, lai visi varētu tikt izaicināti un kritizēti, bet sabiedrībai būtu iespējams izdarīt secinājumus. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti