Tiesa, pagājušā un aizpagājušajā gadā laulību statistiku nedaudz kuplāku darīja senioru laulības, jo tika dota iespēja dzīvesbiedram novēlēt pensiju.
Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departamenta direktora vietniece Sigita Šulca stāstīja, ka pirms pandēmijas gadā tika noslēgti aptuveni 13 000 laulību.
„Bet pagājušā gadā bija mazliet zem 11 000 laulību. Tātad 2000 laulību mazāk.
Attiecībā uz šķiršanos, iespējams, bija gaidas, ka krīzes laikā izgaismosies sociālās, emocionālās nebūšanas, bet šis samazinājums nav tik būtisks. Šķirto laulību skaits sarucis par 13%. Tomēr katru gadu izšķiras ap 6000 pāru. Piemēram, 2019. gadā izšķīrās 5900 pāru, un 2020. gadā nedaudz virs pieciem tūkstošiem.
Šo tendenci, ka pāri noskaidro attiecības, sēžot mājās, šogad apstiprināt nevarēs,” stāstīja Šulca.
Kopš 2011. gada, kad laulību var šķirt arī pie notāra, šo lēmumu izdara aizvien vairāk laulāto pāru. Līdz tam to varēja izdarīt tikai un vienīgi tiesā.
“Tad arī datos bija vērojams būtisks pieaugums, kad tika šķirtas tādas laulības, kuras cilvēki bija atlikuši procesa vai līdzekļu [trūkuma] dēļ,” skaidroja Šulca.
Centrālā statistikas pārvalde patlaban vēl apkopo aktuālos datus noslēgto laulību un šķiršanās jomā, kas būs pieejami maija beigās, bet iepriekšējo gadu tendences jau ir skaidras.
„Kādreiz bija normāli, ka precējās 18–20 gadu vecumā, bet šobrīd tuvu 30 gadiem, un vīriešiem virs 30 gadiem. Tāds ir vidējais vecums, kad tiek slēgta pirmā laulība. Savukārt šķirtas laulības vairāk ir ap 40 gadiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Ja skatās 40–49 gadu vecuma grupu, tad ap 1000 laulībām gadā tiek šķirtas,” stāstīja statistikas pārvaldes pārstāve.
Tā ir aptuveni viena piektā daļa no visām šķirtajām laulībām.
“Šķiras gan, kad nodzīvoti kopā 0–5 gadi, un īstenībā 1–2 gadi ļoti izceļas. 0–5 gadu ir vairāk, un apmēram 1600–1700 pāri gadā izšķiras. 5–9 gadi ir apmēram 1500 šķirtu laulību gadā. Pēc tam ir lēciens, kad ir 10–19 gadi kopā nodzīvoti. Tad arī ir 1700 šķirtu laulību gadā,” par šķirto laulību ilgumu stāstīja Šulca.
Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihoterapeite Inese Ruka-Jansone nenoliedza, ka pandēmijas laiks pāru attiecībām uzliek pārbaudījumus un ne visi šim laikam kopā tiek cauri, jo katrs no pāra atšķirīgi tiek galā ar grūtībām, arī ārēji radītām, piemēram, darba zaudēšanu vai piespiedu dīkstāvi.
„Grūtības un izaicinājumi ne vienmēr komandu padara stiprāku. Dažreiz grūtības šo komandu izjauc.
Ja pārmaiņu ir pārāk daudz un ir sajūta, ka mēs kā komanda sākam strīdēties savā starpā, nevis kā komanda saliedējamies un esam kopā pret ārējām pārmaiņām… Kamēr šāda situācija nepienāk, tikmēr ir grūti prognozēt, kas būs pāra klupšanas akmens, lielākais izaicinājums,” norādīja psihoterapeite.
Un tomēr pandēmijas laiku kā iespēju laulāties saskatīja ne viens vien pāris Latvijā. Arī Kristīne ar Kasparu šogad svin papīra kāzas.
“Pirms precēšanās bijām kopā jau astoņus gadus un tam lēmumam briedām, briedām. Mēs jau visi zinām, kas notika pagājušā gada martā. Sākās Covid-19 un viss tika aizslēgts. Un šķita, vai tad vispār varēsim apprecēties. Dzimtsarakstu nodaļā teica: varēsiet, bet pavisam šaurā lokā. Ar mums kopā varēja būt tikai liecinieki. No sākuma uztraucāmies, vai būs svētku sajūta, bet bija. Tas bija visvienkāršākais, kā pateikt visiem attālajiem brālēniem, māsīcām, tantēm, ka nebūs kāzu svinību,” savā pieredzes stāstā dalījās Kristīne.
Arī Klāvs un Jana laulību noslēdza pandēmijas gadā. Brīdī, kad sāka plānot kāzas un interesēties par baznīcā pieejamiem laikiem, tad par pandēmiju vēl nebija nojausmas. Ierobežojumi neliedza organizēt kāzas samērā mazam viesu skaitam.
Vai pandēmijas dēļ kaut kas tomēr neizdevās, kā cerēts? “Viens, kas nāk prātā, ir ārvalstu viesi, kurus vēlējāmies uzlūgt, bet ierobežojumu dēļ to neizdevās, jo ielidojot viņiem divas nedēļas būtu karantīnā jāsēž. Tas bija vienīgais, kas neizdevās,” atzina Klāvs.
Bet visas pārējās Klāva un Janas laulību ceremonijas ieceres pandēmija neizjauca.
