LM aprēķini liecina, ka pērn kopumā Latvijā adoptēts 151 bērns, kamēr 2017. gadā bija 195 adopcijas. Pēc LM datiem, tas ir zemākais rādītājs kopš 2003. gada. Biedrības "Plecs" vadītāja Līga Tetere, kura jau gadu strādā pie tā, lai bērni atrastu mājas, tam redz vairākus iemeslus. Kā pirmo viņa min to, ka šobrīd audzis atbalsts audžuģimenēm, audzis arī bērnu skaits, kuri tur nonākuši, bet adoptētāji palikuši novārtā.
"Tā atbildība par bērniņu viņiem ir vislielākā, jo tā ir ilgtermiņa aprūpe. Tās ir mūža attiecības un ģimene bērnam uz mūžu. Tai pašā laikā, ja mēs no finansiālā aspekta varam skatīties, viņiem ir vismazākais atbalsts. Jo būsim godīgi, visi tie, kas [cita veidā] uzņem bērniņu, jūt šo valsts atbalstu, bet adoptētāji, uzņemot bērniņu, tā kā paliek vieni," saka Tetere.
Tikmēr Labklājības ministrijas Ministra biroja vadītāja Linda Baļčūne stāsta, ka svarīgi ir tas, ka bērni ģimenēs nonāk arī citos veidos, nevis paliek institūcijās.
Ministrija apzinās, ka adoptētājiem būtu nepieciešams lielāks atbalsts.
"Ģimenes izvēlas bērniņu audzināt kādā citā statusā, kur ģimene ir audžuģimene. Audžuģimenei šobrīd ir ievērojami lielāks atalgojums. Jā, ministrija ir domājusi arī par adoptētāju atbalstu un ir iesniegusi valdībā [priekšlikumus], mēs gaidām budžeta pieņemšanu un gribam zināt, vai tas aizies vai ne," stāsta Baļčūne.
Tomēr Līga Tetere no "Plecs" norāda uz vēl kaut ko. To bērnu skaits, kurus visbiežāk ģimenes vēlas adoptēt – vecumā līdz desmit gadiem un veseli bērni - šobrīd ir palicis mazāk. "Protams, ka, samazinoties kopējam bērnu skaitam iestādēs, ir jārēķinās ar to, ka iestādēs paliek bērniņi, kuri vecuma ziņā ir lielāki, kuri, iespējams, nav adoptējami vieni. Jo, jāsaka godīgi, vidēji adoptētājs visbiežāk izvēlas adoptēt vienu bērniņu. Līdz ar to ir jārēķinās ar šo tīri sociālo situāciju – kādu vecumu bērniņi mums šobrīd ir pieejami adopcijai, kāds ir viņu veselības stāvoklis un vai viņi ir adoptējami pa vienam vai brāļu, māsu grupā," skaidro Tetere.
Proti, brāļus un māsas šķirt nedrīkst. Tetere gan norāda, ka nu jau ir ģimenes, kas gatavas adoptēt arī divus bērnus uzreiz, bet ir arī lielākas brāļus un māsu grupas. Tāpat bērnu adopcija bieži vien nevar notikt, ja bērns nav juridiski brīvs. Tas nozīmē, ka, lai gan bērns atrodas institūcijā, pie audžuģimenes vai aizgādībā, tiesības uz viņu joprojām ir bioloģiskajiem vecākiem. Turklāt nereti bērni juridiski nebrīvi ir ilgstoši. Uz to norāda arī Bariņtiesu asociācijas vadītāja Aurika Zīvere:
"Iespējams, bērns atrodas ārpusģimenes aprūpē, taču vecākiem ir šķēršļi un lielākā daļa šo šķēršļu ir vecāku slimība. Tad ir šie bērni, kas pie vecākiem vecāku slimības dēļ atgriezties nevar, bet šis bērns nekad nebūs juridiski brīvs.''
"Plecs" vadītāja Tetere atzīst, ka ne tikai slimības, bet arī citu iemeslu dēļ vecāki ilgstoši nespēj sakārtot situāciju un no tā beigu beigās cieš bērni. Tādēļ plānā ir strādāt pie tā, lai samērotu bērnu intereses un vecāku tiesības un lai, izvērtējot situāciju, varētu bērnus ātrāk padarīt juridiski brīvus un nodot adopcijai.