Satversmes tiesa atzina, ka piemaksa pie pensijām tika noteikta ar mērķi sniegt atbalstu tām personām, kuru pensijas bija nelielas un kurām nebija iespēju pietiekami ilgi līdzdarboties uz iemaksām balstītajā pensiju sistēmā. Tas ir īslaicīgs, terminēts atbalsta pasākums, kas ir atkarīgs no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta iespējām.
Lēmums par piemaksu ieviešanu tika pieņemts ekonomiskās izaugsmes laikā, tad tika pieņemti arī citi lēmumi par citu papildu sociālo maksājumu ieviešanu. Taču Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka šie lēmumi izjauca speciālā budžeta līdzsvaru un sāka nopietni apdraudēt tā ilgtspēju.
Tiesa arī atzina, ka personas, kuras pensijā devās pēc 2012. gada 1. janvāra, jau aptuveni sešpadsmit gadus bija uz iemaksām balstītās pensiju sistēmas dalībnieki, tādēļ viņu pensijas apmēru salīdzinoši mazāk ietekmē gan piemaksas kompensējošais raksturs, gan arī līdz 1996. gadam uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Tādējādi tiesa atzina, ka valsts ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības.
Lēmumā norādīts, ka apstrīdētā norma neskar sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatpakalpojumu, piemēram, pensijas piešķiršanas, aprēķināšanas vai izmaksāšanas jautājumus. Likums paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Tādēļ tiesa atzina, ka apstrīdētā norma neskar sociālo tiesību īstenošanu vismaz minimālajā apmērā.
Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās normas kontekstā vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām ir līdz 1995. gada 31. decembrim uzkrāts apdrošināšanas stāžs un tiesības uz valsts pensiju. Tās, personas, ka ir pensionējušās līdz 2011. gada 31. decembrim, saņem piemaksu par stāžu līdz 1995. gada 31. decembrim, bet tie, kas ir pensionējušies vēlāk, piemaksu nesaņem. Tiesa bija jānoskaidro, vai atšķirīga attieksme ir pamatota.
Tiesa norādīja, ka apstrīdētā normas leģitīmais mērķis ir nodrošināt speciālā budžeta ilgtspēju. Likumdevējs, pieņemot normu, ir vērtējis arī vairākus alternatīvus risinājumus. Satversmes tiesa norādīja, ka tās uzdevums ir pārliecināties, vai alternatīvas ir vērtētas, taču konkrētā risinājuma izvēle ir likumdevēja kompetencē.
Savukārt attiecībā uz personu tiesisko paļāvību tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma stājās spēkā gadu pirms to sāka piemērot. Šāds pārejas termiņš ir pietiekami ilgs. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka personām, kurām piemaksa vēl nav piešķirta, būtu radusies tiesiskā paļāvība uz piemaksas kā papildu sociālā atbalsta pasākuma saņemšanu.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu un tiesiskās paļāvības principu. Tādējādi tiesa atzina, ka ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi. Ņemot vērā šos argumentus, Satversmes tiesa atzina, ka šajā lietā valsts ir izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas izriet no personas sociālajām pamattiesībām.
Kā aģentūru LETA iepriekš informēja SC, piemaksas par darba stāžu, kas uzkrātas līdz 1996.gadam, ar aprēķinu 0,70 lati par katru gadu pašlaik saņem tikai pensionāri, kuri devušies pelnītā atpūtā līdz 2012.gada 1.janvārim. Tie, kuri devušies pensijā vēlāk, ir zaudējuši iespēju saņemt šādas piemaksas, problēmu skaidro SC Saeimas deputāts, Sociālo un darba lietu komisijas loceklis Andrejs Klementjevs.
Pēc deputāta teiktā, līdz pagājušā gada 1.janvārim valstī bija aptuveni 477 000 pensionāru, kuri katrs saņēma piemaksu par darba stāžu vidēji 23,15 latu apmērā.
Pērn tiesības doties pensijā bija cilvēkiem, kuri dzimuši 1950.gadā. Pieņemot, ka šie cilvēki sākuši strādāt 20.gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, iznāk, ka 1996.gadā viņu darba stāžs bija 20-25 gadi. Tādējādi cilvēki, kuri dzimuši pēc 1950.gada, piemaksu atcelšanas dēļ zaudē 15-20 latus katru mēnesi, secinājis Klementjevs.
