Streiku vēsture
1994. gada nogalē tāpat kā tagad skolotāju streika tēma sabiedrību uztrauca vairākas nedēļas. Laikraksts "Diena" par gatavošanos streikam togad vēstīja jau no novembra vidus. Ziņa par tā sākšanos avīzē izskanēja 7., bet par beigšanos – 15. decembrī.
Dumpja iniciatori bijuši Rīgas 49. vidusskolas pedagogi, kas nesaņēma solīto septiņu latu algas pielikumu. Par pedagogu atalgojumu jau no novembra vidus sarunas veda jaunizveidotā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), premjerministrs Māris Gailis un izglītības ministrs Jānis Vaivads, taču neveiksmīgi.
Skolotāju darba algas likme tolaik bija niecīga ne tikai mūsdienu izpratnē – 42 lati.
"Pedagogi pieprasa no 1995. gada 1. janvāra algas vismaz divkāršot; reizi ceturksnī algas palielināt, ņemot vērā inflācijas tempu," tā ziņoja "Diena".
Nozares ministrija kā kompromisu piedāvāja skolotāju zemākās slodzes algu palielināt par 43%, tomēr ministram Vaivadam nācās atkāpties.
Atmiņās par tā gada streiku dalās Janīna Staudža, kura tagad vada LIZDA Rēzeknes nodaļu, bet tolaik bija vēstures un mājturības skolotāja Rēzeknes 1. vidusskolā: "Faktiski tas Latvijā bija pirmais streiks, neviena cita nozare vispār nebija streikojusi. Bija visiem jābūt skolā, jāorganizē sapulces. Mēs nestrādājām, stundas nevadījām, bet visi bijām darba vietā. Atšķirība tā, ka tagad nevienā likumā nav pateikts, ka streikotājam jābūt darba vietā, mēs varam atrasties jebkur, jo neveicam darba pienākumus."
1999. gadā pedagogu neapmierinātība ar algām noveda pie jauna streika un izglītības ministres Silvas Goldes demisijas.
2009. un 2013. gadā līdz streikiem un pedagogu pieprasītajām izglītības ministru Tatjanas Koķes un Roberta Ķīļa demisijām gan nenonāca, bet izmisīgi risināja joprojām sāpīgo algu jautājumu.
Tomēr 2015. gada 27. novembrī maisam atkal bija gals vaļā. Gatavību streikot izrādīja 25 tūkstoši pedagogu. Liela līdzība ar notikumiem pirms septiņiem gadiem nolasāma ne tikai streikotāju skaitā, bet arī stratēģijā un LIZDA ambīcijās, žurnālā "Ir" norādīja komentētājs Aivars Ozoliņš.
100 miljoni eiro, ko toreiz arodbiedrība strikti lūdza atvēlēt pedagogu algām, izrādījās valsts budžetam nepaceļami – tāpat kā šoreiz prasība piešķirt 140 miljonus eiro nākamajam un 255 miljonus aiznākamajam gadam.
Izglītības ministre Mārīte Seile pēc streika gan nedemisionēja, bet premjerministrei Laimdotai Straujumai nesaprašanās ar LIZDA bija viens no aiziešanas iemesliem.
Vērtējums par šogad plānotā streika atcelšanu
Vēsture mēdz atkārtoties. To, vērojot pēdējo nedēļu notikumus, bažīgi secināja bijusī ministre Mārīte Seile: "LIZDA taktika sākas ar vispārīgu emocionālu prasību izvirzīšanu: sabalansēta darba slodze, normatīvo aktu ievērošana. Tad tiek organizētas darba grupas, kur LIZDA piedalās, katrā starpposmā dodot cerības arī ministrijai, ka mēs ejam uz risinājumu. Bet viņi arvien vairāk paplašina prasību loku, novedot to līdz vienā piegājienā neizpildāmām prasībām. Tieši tāpat tas notika 2015. gadā. Ir skaidri jāsaprot, ka neviena valdība nekad mūžā vienā piegājienā nevarēs sagādāt pietiekami daudz naudas skolotājiem, interešu izglītībai, pirmsskolas izglītībai, augstākajai izglītībai un paralēli vēl sakārtot darba slodzes."
Viņa arī intervijā Latvijas Radio pauda, ka pieļauj streikus nākotnē, kā arī, ka LIZDA sarunās bijusi manipulatīva.
Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes docente Antra Līne, kas par Latvijas arodbiedrībām aizstāvējusi doktora darbu, no akadēmiskā skatu punkta jau 1990. gadā dibinātās LIZDA darbību tomēr vērtē atzinīgi. Vienai no Latvijas spēcīgākajām arodorganizācijām ir gan misija, gan vīzija, gan konkrēti mērķi, uzsver pētniece. Tā ir aktīvs sociālā dialoga partneris valdībai. Un valdības uzdevums ir veidot dialogu ne tikai pirms streika pieteikšanas, bet visu tās pastāvēšanas laiku. Tikai, ja dialogs nav rezultatīvs, arodbiedrība ķeras pie pēdējā salmiņa, saka Līne.
"Arodbiedrībām arī streiks nav izklaide, tā nav pārmaiņu darbība, kuru intereses pēc veic, lai redzētu, kā tad ir streikot.
Arodbiedrībām tas ir smags darbs, kad ir jānokārto visi dokumenti, jāiesniedz visās institūcijās, tas ir arī stresa pilns laiks. Streiks ir demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Latvijā vēl ir bijis pārāk maz streiku, lai sabiedrība varētu iedziļināties un izprast streikotāju prasības. Vēl dažkārt ir tāda sabiedrības attieksme: vai tad tiešām ir jāstreiko? Bet citur pasaulē ir diezgan bieži sastopami, piemēram, pilotu streiki. Cerams, ka mēs arī kādreiz Latvijā nonāksim līdz lielākai izpratnei par sociālo dialogu gan no valdības, gan sabiedrības puses," skaidro Līne.
Nozares arodbiedrībai šogad bija jau izdevies streikā iesaistīt aptuveni 24 000 pedagogu, tomēr streiks nenotiek un skolas šodien, 19. septembrī, darbojas parastajā režīmā. LIZDA vadītāja Inga Vanaga intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" aicināja cilvēkus būt saprotošajiem, ja ir kādas problēmas ar darbu izglītības iestādēs, kas sākotnēji bija gatavojušās streikam.
Savukārt Tukuma novadā skolotāji uzskata, ka problēmas ar mācību saturu un sistēmu ir galvenās, bet tās nav tikušas atrisinātas. Tādēļ, viņuprāt, brīdinājuma streikam vajadzēja notikt, intervijā Latvijas Radio pastāstīja laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" galvenā redaktore Ivonna Plaude.
KONTEKSTS:
LIZDA iepriekš paziņoja par ieceri rīkot skolotāju streiku, paužot neapmierinātību ar nesabalansēto slodzi savās darbavietās un prasot iepriekš definētu pedagogu atalgojuma principu ievērošanu. Pēc vairākām sarunām pedagogu streika izlīgšanas komisija noslēdza darbu bez kompromisa, un arodbiedrība iesniedza oficiālu pieteikumu par beztermiņa streiku no 19. septembra. Tajā plānoja piedalīties ap 23 000 izglītības darbinieku.
Taču nedēļu pirms streika sākuma valdība nāca klajā ar piedāvājumu no 1. janvāra skolotājiem pāriet uz 40 stundu darba nedēļu ar atalgojuma likmi 1200 eiro mēnesī. LIZDA pēc divām tikšanās reizēm ar valdības pārstāvjiem tomēr lēma, ka valdības kompromisu nepieņems un streiks notiks.
Tad Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar vēl vienu kompromisa variantu, lai apmierinātu streikot gatavo skolotāju prasības. Papildus jau iepriekš piedāvātajiem 56,5 miljoniem eiro no valsts budžeta skolotājiem piedāvās vēl 12 miljonus no pašvaldību budžeta līdzekļiem, kas aptveršot visas streika pieteikumā minētās pedagogu grupas un par ko kritiku pauda pašvaldību organizācijas. Tomēr arī pēc šī piedāvājuma LIZDA lēma neatteikties no plānotā streika, bet bija gatava sarunas vēl turpināt.
Visbeidzot kompromiss tika panākts tikai 16. septembrī.