Elektroniskā uzraudzība ir iespēja atgriezties brīvībā pirms termiņa tiem notiesātajiem, kuri gatavi mainīties. Lielais vairākums – 80% elektroniski uzraudzīto – pēc atbrīvošanas no cietuma jau pirmajās divās nedēļās sāka strādāt.
Viens no tiem ir Aleksandrs, kurš četrus mēnešus strādā lietotu mēbeļu veikalā par palīgstrādnieku un uz darbu ierodas ar kājsprādzi virs potītes. Tā būs jānēsā vēl astoņus mēnešus. „34 gadu vecumā tika izdarīts noziegums – bruņota laupīšana ar automātiskiem ieročiem, tika sašauti cilvēki, kā rezultātā tika nopelnīti 11 gadi ieslodzījumā par šī nozieguma izdarīšanu. Septiņi gadi un deviņi mēneši ir pavadīti ieslodzījumā, pēc tam man bija iespēja atbrīvoties,” stāsta Aleksandrs.
Tā kā elektronisko uzraudzību Latvijā piemēro jau kopš 2015.gada vidus, arī Aleksandrs cietumā bija par to dzirdējis. Pieteikties sākumā atturējies – bažījies, ka no cietuma tāpat pirms pilna termiņa izciešanas neizlaidīs, jo viņam nebija mājokļa, kur atgriezties. Elektroniskajai uzraudzībai pieteicies pēc tam, kad cietumā iepazinies ar nevalstiskās organizācijas - resocializācijas centra „Lediņi” – izveidotāju Dāvidu Sīli, kurš ieslodzītajiem stāstīja par centru. Centrs strādā ar bijušajiem ieslodzītajiem un cilvēkiem ar atkarībām.
Aleksandru centrs nodrošina ne tikai ar pajumti un ēdienu: „Plus es vēl strādāju algotu darbu. Caur Dāvidu arī tas viss tika sameklēts, un pie viņa es arī strādāju. Es no savas puses savukārt viņam palīdzu remontu taisīt tajā centrā. Mēs tur divi cilvēki tagad esam, mēs tagad taisām vēl pāris vietiņas jauniem cilvēkiem.”
Elektroniskā uzraudzība paredz ne tikai kājsprādzi virs potītes, bet arī ļoti stingru grafiku, kas nozīmē laika plānošanu. Jebkuram ārpus mājām pavadītajam brīdim jābūt saskaņā ar noteikto grafiku, ko veido nedēļai. Arī brīvdienas, ko Aleksandrs mēdz pavadīt ar meitu.
Aleksandrs saka – nav citas izvēles, jāievēro grafiks. Pārkāpumi draud ar atgriešanos cietumā.
Pagaidām Aleksandram izdodoties. Vienreiz gan atceļā no darba uz resocializācijas centru salūzusi mašīna, un viņš uzreiz zvanījis Probācijas dienestam par izmaiņām: „Man uz kājas ir tā sprādze, kas raida signālu, vai es esmu no mājas noteiktā rādiusā vai neesmu. Ja reiz es neesmu un signāls neaiziet uz raidītāju, tad skaidrs, ka Aleksandrs ir kaut kur citur. Ja raida signālu, tad Aleksandrs ir mājās.”
Dati, ka 80% elektroniski uzraudzīto divās nedēļās pēc atbrīvošanas no cietuma iekārtojas darbā un strādā, Probācijas dienesta priekšnieku Mihailu Papsujeviču patīkami pārsteidz: „Tas ir lielākais rādītājs, kas ir bijis pirmstermiņa atbrīvoto grupā, ar kuriem strādājam. Es runāju par cilvēkiem, kuri tiek pirms termiņa atbrīvoti bez elektroniskās uzraudzības.”
Tas varētu nozīmēt, ka elektroniski uzraudzītajiem ir lielāka motivācija.
„Mēs zinām no prakses, ka daži no šiem cilvēkiem to darbu arī diezgan drīz zaudē. Tas iemesls lielā mērā ir saistīts ar ekspektācijām, ko cilvēks sagaida no darba devēja, no atalgojuma, kas viņam tiks maksāts. Savukārt, no otras puses, no darba devēja puses stāsts ir par to, vai šis cilvēks ir pietiekami kvalificēts, vai spēj strādāt astoņas [stundas] vai kādreiz ilgāku laiku un cik kvalitatīvi arī veikt šo darbu,” norāda Papsujevičs.
2016.gadā Valsts probācijas dienests pasūtīja darba devēju aptauju, kur atklājās, ka aptuveni puse būtu gatava ņemt darbā elektroniski uzraudzītos, argumentējot, ka viņi varētu būt disciplinētāki, savukārt citi bažījās par viņu kvalifikāciju. Tiesa, arī kvalificēti darbinieki ir elektroniski uzraudzīto lokā, piemēram, divi bijuši saistīti ar informācijas tehnoloģiju jomu.
“Bet paši klienti ironizējot teikuši – mēs esam labākie darbinieki tieši pēcsvētku periodā saviem darba devējiem, jo mēs būsim, būsim laikā un būsim skaidrā. (..) 2.janvārī visas grupas, kas mums bija, darbā ierodas bez kavējumiem un bez paģirām. Jo viņiem ir viens noteikts aizliegums – vispār lietot jebkādas atkarības vielas elektroniskās uzraudzības laikā. Es runāju šeit par mazāk kvalificētiem darbiem,” norāda Probācijas dienesta priekšnieks.
