Latviešu valodas mācības "Muceniekos" - tā ir vienīgā nodarbe vispār, ko bez gulēšanas un ēst gatavošanas patvēruma meklētāji var tur darīt. No simt "Muceniekos" mītošajiem 60 uz stundām nāk ar prieku. Bet 40 cilvēki, visticamāk, savu nākotni ar Latviju nesaista un tāpēc valodu mācīties negrib. Mācību procesa koordinatore Gunita Ģēģere stāsta, ka galvenā motivācija mācīties valodu ir vēlme Latvijā iedzīvoties un atrast darbu.
Šīs stundas ir liels pārbaudījums arī Valsts valodas aģentūras pedagogiem. Viņi stundās runā latviski. “Nu, kā ar mazu bērnu, jo daudzi jau arī angliski nesaprot neko,” stāsta Latviešu valodas aģentūras metodiķe Ērika Pičukāne.
Grupā ir no sešiem līdz 12 skolniekiem. Pārsvarā mācās cilvēki no Irākas un Afganistānas, arī daži no Kongo, Sīrijas. Divas grupas izveidotas arī bērniem, un viņi visu apgūst visātrāk, tad palīdz vecākiem. “Vajag attēlus ar bildēm un tekstu. Ne vienmēr ir saprotams teikums, un visu jau arī nerāda, tad tikai teātris sanāktu,” saka metodiķe.
“Strādājot ar bēgļiem, mēs kļūstam par psihologiem un motivatoriem. Viņiem "Muceniekos" jau nekā cita nav ko darīt. Viņiem mirdz acis! Un, kad izdodas izskaitīt līdz 10, vispār laime,” stāsta patvērumu meklētāju pedagoģe Liene Valdmane.
Taču visgrūtāk esot strādāt ar funkcionāliem analfabētiem. “Vai no Afganistānas. Viņš vispār nesaprot uzdevumu, jo nav gājis skolā. Viņam nav tādu prasmju. Un tas ir milzu izaicinājums mums – iejusties viņa ādā,” stāsta Valdmane.
