Sadaļas Sadaļas

Patvēruma meklētāju centra vadītājs: Neviens nav uzņēmies atbildību, lai iezīmētu virzienu valsts integrācijas politikā

Lai arī Covid-19 pandēmijas ietekmē samazinājās to cilvēku skaits, kas Latvijā pērn meklēja patvērumu, tomēr arī patlaban “Muceniekos” uzturas cilvēki no dažādām valstīm. Arī šiem cilvēkiem jāievēro valstī noteiktie ierobežojumi, taču īpaši izaicinājumi ir attālinātie integrācijas kursi un valodas apguve, kā arī mācības bērniem. Par šiem un citiem integrācijas izaicinājumiem sarunā ar patvēruma meklētāju centra “Mucenieki” vadītāju Pēteri Grūbi.

Žurnāliste Sintija Ambote: Cik daudz patvēruma meklētāju un no kādām valstīm patlaban uzturas Muceniekos?

Pēteris Grūbe: Šobrīd pie mums uzturas 88 cilvēku un aptuveni trešdaļa no viņiem ir baltkrievi, saistībā ar Baltkrievijā notiekošo. Tāpat pārstāvēta teju visa bijusī padomju savienība – Gruzija, Azerbaidžāna, ir arī čečeni un krievi, kā arī tālākas vietas – Kamerūna, Irāna, Bangladeša, Alžīrija, Maroka, Afganistāna.
Kāda ir centra kopējā patvēruma meklētāju uzņemšanas kapacitāte?

Saruna ar patvēruma meklētāju centra “Mucenieki” vadītāju Pēteri GrūbiSintija Ambote

Ja nebūtu Covid krīze, tad pilna centra ietilpība ir 450 vietas. Tas gan ir maksimāls piepildījums, kas dzīvē nekad nerealizējas. Šobrīd ar distancēšanās prasībām šī kapacitāte ir sarukusi. Ievērojot epidemioloģisko drošību mēs varētu uzņemt līdz 140 cilvēkiem.

Kādi ir biežākie iemesli, kāpēc šie cilvēki Latvijā nonākuši?

Ar to vairāk nodarbojas patvēruma lietu nodaļa, kas izskata lietas, bet es vairāk atbildu par to, lai maniem “čabuļiem” būtu katls, panna, sega un silti. Taču cik ir komunicēts, tad tie iemesli ir dažādi. Ir kara bēgļi, politiski vajātie un arī ekonomiskie migranti.

Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) norādījis, ka pandēmijas ietekmē samazinājās to cilvēku skaits, kas Latvijā meklēja patvērumu, sasniedzot zemāko rādītāju pēdējo piecu gadu laikā. Vai jūs varat apstiprināt šo tendenci?

Pērn februārī mums “Muceniekos” bija mazāk par 60 iemītnieku, bet šogad šajā laikā mums ir 88. Tāpēc tā gluži nevar teikt. Jā, tā kustība varbūt ir palēninājusies Covid dēļ un cilvēki ilgāk uzturas arī “Mucenieku” centrā, jo robežas ir slēgtas. Taču kopumā tas skaitlis priekš ziemas sezonas ir diezgan liels.

Vai Covid-19 apstākļi ir radījuši kādus izaicinājumus arī patvēruma meklētāju uzņemšanā?

Jā, šis ir bijis ļoti interesants gads un kolēģiem ir daudz izaicinājumu organizējot cilvēku izvietošanu. Ja ir jāievēro divu metru distancēšanās tādā kopmītnes tipa ēkā, tad tas ir izaicinājums, bet mēs to esam izdarījuši un mums nav bijis neviens Covid saslimšanas gadījums starp uzņemtajiem patvēruma meklētājiem.
Ikviens, kas tiek atgādāts pie mums tiek ievietots karantīnas zonā un mēs viņu novērojam 10 dienas, mēram temperatūru, nodrošinām ar ēdienu un nelaižam kopā ar pārējiem. Pēc izolācijas mēs viņu laižam tālāk.

Kopumā centrā ir maksimāli samazināti apmeklējumi no ārpuses, tostarp, arī sociālie darbinieki un mentori cieš, jo es neatļauju centrā atrasties vairāk par diviem šiem darbiniekiem, bet kādreiz uz vietas ar klientiem strādāja 12 cilvēki. Protams, tāpēc cieš arī valodas mācības un integrācijas kursi, bet, nu, jau esam aprīkojuši ar tehniku un viss notiek attālināti.

Ko tas prasa pašiem patvēruma meklētājiem, vai viņiem ir vienkārši apgūt lietas attālināti, vai viņiem ir šīs digitālās prasmes?

To organizē biedrība Patvērums "Droša māja” un pirmo reizi ar katru individuāli strādā, lai parādītu kā to darīt. cik es skatos, ka viss notiek, bet tā atšķirība ir aktivitātē. Kādreiz atnāca skolotāja un klasē mācīja 20 līdz 30 cilvēkus, bet tagad videokonferencē pieslēdzas pa diviem vai trijiem, jo arī pie datoriem strādājot viņiem ir jābūt distancei un telpas mums ir ierobežota lieluma.

Vai šo cilvēku bērniem arī jāmācās attālināti?

Tas ir sāpīgs jautājums, tas gulstas uz mentoru pleciem, jo arī patvēruma meklētāju bērniem, tāpat kā visiem bērniem Latvijā, mācības šobrīd notiek attālināti caur “E-klasi”. Tās norit mūsu dzimtajā valodā un viņu vecāki tur palīdzēt nevar, jo nesaprot. Bērni, esot tikai mēnesi Latvijā, arī vēl valodu neprot un liela slodze rodas sociālajiem mentoriem, kas mēģina asistēt un pilda mājas darbus kopā.

Kāds jūsuprāt ir labākais risinājums, lai to uzlabotu un neradītu lielus atpalicības riskus šiem bērniem?

Šajā situācijā risinājums būs brīdis, kad mēs visi būsim vakcinēti un bērni varēs atgriezties skolas solā, jo

šiem cilvēkiem ir valodas barjera un mācīties neklātienē ir diezgan neiespējami.

Ņemot vērā, ka vairāk patvēruma meklētāju pēdējā laikā ir no Baltkrievijas, SIF norādījis, ka tieši šī cilvēku grupa vēlas ātrāk sākt darbu, bet šobrīd ir laika ierobežojums pēc kura šie patvēruma meklētāji Latvijā var uzsākt darba attiecības. Kā jūs vērtējat, vai tas kavē integrāciju?

Cik es zinu, tad šobrīd ir mēģinājumi mainīt šo likumu, lai patvēruma meklētājiem ļautu strādāt nevis pēc sešiem mēnešiem, bet jau pēc trīs. Es būtu par, jo jebkura iesaiste citā vidē veicina integrāciju. Liela daļa patvēruma meklētāju pēdējos gados ir krievvalodīgi un tā Latvijas darba tirgū ir liela priekšrocība viņiem. Pēdējā laikā šis jautājums aktualizēts Baltkrievijas krīzes dēļ, bet manuprāt visiem šobrīd centrā esošajiem cilvēkiem ir vienādas tiesības strādāt ātrāk.

Vai patvēruma meklētāji arī apliecina, ka vēlas Latvijā strādāt un palikt?

Ir ļoti dažādi, bet jebkuram būtiska ir tieši darba vieta, jo arī saņemot uzturēšanās statusu tie pabalsti ir tik niecīgi, ka ir teju neiespējami iekārtoties uz dzīvi Latvijā no nulles. Un, protams, tas cilvēks jūtas drošāk, ja ir darba iespējas. ir kaut kādas lietas, ko mēs vēl varam uzlabot patvēruma meklētāju uzturēšanos šeit līdz statusa saņemšanai, bet ir arī lietas, kas ir politiski lēmumi – pabalsti un iztikas naudas. Kādi tie šobrīd ir, ar tādiem strādājam. 

Uztura nauda vienam patvēruma meklētājam ir 3 eiro dienā, kas iekļauj ēdienu un visu pārējo cilvēkam nepieciešamo.

Savukārt pabalsts pēc statusa saņemšanas ģimenes galvai ir 139 eiro mēnesī un katram ģimenes loceklim ir 95 eiro. Runājot par integrāciju, manuprāt, kaut kas īsti nav kārtībā mūsu sistēmā, lai varam teikt, ka cilvēkiem ir iespēja šeit brīvi integrēties bez radiniekiem Latvijā vai papildu valodas zināšanām.

Vai ir kādi secinājumi, kas ir galvenais iemesls? Tas ir resursu vai labākas koordinācijas jautājums?

Tas ir arī koordinācijas jautājums, jo katra ministrija atbild par savu sfēru, bet pēdējos gados es nezinu nevienu, kas uzņemtos lielo atbildību par kopējo procesu un iezīmētu virzienu. būtu jāstrādā pie kopējās integrācijas politikas, lai dotu šiem cilvēkiem iespējas, jo pazīstot cilvēkus, kas nāk caur “Mucenieku” centru, es domāju, ap 60% no patvēruma meklētājiem varētu palikt Latvijā, integrēties un aizpildīt tukšās darba vietas. Ir žēl noskatīties uz cilvēkiem ar labām profesijām, kas aizbrauc, jo ir diezgan neiespējam sākt patstāvīgu dzīvi izejot pa “Mucenieku” centra durvīm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt