Ministrijas dati apkopoti, rēķinot vidējo rādītāju no 2013. līdz 2015. gadam. Lielajās pilsētās administratīvie izdevumi ir diezgan līdzīgi un zemāki par vidējām izmaksām. Arī atšķirību amplitūda mazāka – Jelgavā, kur administratīvie izdevumi uz vienu iedzīvotāju no pilsētām ir lielākie, tie ir 78 eiro, Daugavpilī, kur mazākie, – 36,7 eiro uz vienu iedzīvotāju.
Savukārt novados atšķirības jau ir krasas. Piemēram, kamēr Riebiņu novadā pašvaldības administratīvās funkcijas izmaksā 201,3 eiro, Jelgavas novadā tie ir 21,9 eiro.
Atšķirību iemesli ir vairāki, un vienkāršoti salīdzināt, ka tādējādi viena vai otra pašvaldība strādā efektīvāk un tērē lietderīgāk, arī nevar.
“Tur ir divi iemesli, viens ir atšķirīgais iedzīvotāju skaits novados, ir tomēr starpība, vai tur ir 34 000 vai 100 000 iedzīvotāju, kā Baltinavā un Ogrē salīdzinot,” skaidro VARAM parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts.
Otra lieta, ko uzskata par administratīvajiem tēriņiem, jo arī Pašvaldību savienība atzīst, bieži vien pie administratīvajiem tēriņiem novada budžetā “parādās tas, kam citur nebija vietas”, norāda Eglīts.
“Mūsu pašvaldību kapacitāte ir tāda, kāda ir, speciālisti ir, kādi ir, un katrs grāmatvedis šo normu tulko citādāk. Nu tāda problēma diemžēl,” atzīst VARAM pārstāvis.
To savās revīzijās konstatējusi arī Valsts kontrole.
“Piemēram, izdevumi tādām lietām kā tūrisma informācijas centrs citas pašvaldības uzskaita pie izdevumiem vispārējiem vadības dienestiem, kas varētu būt racionāli administratīvie izdevumi, citi to liek pie tūrisma vai ekonomiskās darbības. Savukārt izdevumus bāriņtiesām citi uzskaita pie administratīvajiem, citi pie sociālās aizsardzības vai kur citur,” norāda Valsts kontroles departamenta vadītājs Edgars Korčagins.
Datiem gan vajadzētu būt salīdzināmiem, un praksē to arī var izdarīt, uzsver Valsts kontrolē. Jo tas ļautu ne vien no malas, bet arī pašām pašvaldībām izvērtēt, vai visi administratīvie izdevumi ir pamatoti vai nē.
Šis jautājums ir viens no tiem, kas uztrauc iedzīvotājus, kurus sastapa “Tautas panorāmas” izbraukumos.
Valsts kontrolē atzīst, ka tiešām ir atrodami veidi, kā racionālāk saimniekot, un pašvaldības ne vienmēr to dara, bet, kur dara - rezultāts ir.
“Ir kaut kādi kritēriji, kur mēs redzam, ka tie pašvaldībām izdevumus vai nu palielina vai samazina. It sevišķi, ja skatījāmies uz mazākiem novadiem, tad pašvaldību sadarbība noteikti ir tā, kas samazina izmaksas. Savukārt lielo novadu kontekstā mēs redzējām, ka dažādu pakalpojumu centralizēta nodrošināšana pārvaldē arī ir tas, kas samazina pakalpojumu izmaksas,” saka Korčagins.
Tas lielā mērā sasaucas arī ar pagājušajā nedēļā "Panorāmas" analizēto tematu par to, ka 57 novadi nemaz neatbilst likuma nosacījumiem un ir pārāk mazi pēc iedzīvotāju skaita. Un tas ir iemesls, kādēļ atbildīgā ministrija runā par sadarbības teritoriju izveidi, kas šajā pašvaldību vēlēšanu gadā gan nesokas tik raiti, kā cerēts.
