1990. gadu beigās Rīgas pašvaldības policija sava toreizējā priekšnieka vajadzībām par teju 60 000 latu iegādājās lepnu apvidus automašīnu ”Lincoln Navigator”.
Tikai nesen nācis gaismā, ka pirms vairākiem mēnešiem skandalozais spēkrats pārdots izsolē par gaužām niecīgu cenu - 366 eiro un 22 centiem.
Šajā pašā izsolē pašvaldības policija par teju neticami zemām cenām pārdevusi vēl vairākus sev piederošus spēkratus, piemēram, ”Mitsubishi Pajero” par 416 eiro un ”Jeep Cherokee”.
Izsoles dalībnieku samaksātās cenas pārsteigušas ne tikai sociālo tīklu lietotājus, bet arīdzan pieredzējušo lietoto automašīnu tirgus ekspertu Uģi Vītolu.
”Redzot to, kas notiek un kādas ir cenas, es esmu gaužām vīlies tajā, kādi ir novērtētāji, kas novērtē un kāda vispār ir tā saimniekošana. Es uzskatu, ka tā ir bezatbildība un mūsu nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana, kad mašīna tika nopirkta par neadekvātu cenu tām vajadzībām, ko vispār policijai vajag, ja mēs par to ”Lincoln” runājam.
Un beigās, ja mēs pat nevīžojam pārdot tā, par daudz maz adekvātu cenu, jo tirgū tā cena ir apmēram pieci tūkstoši, - nu kaut vai uz pusi lētāk, bet tie jau ir tūkstoši, ko valsts varētu atgūt, - tad es varu tikai ar nožēlu konstatēt šādu faktu esamību,” vērtē auto tirgus eksperts Vītols.
RPP Administratīvās pārvaldes priekšnieks Lauris Kudiņš visus pārmetumus noraida, uzsverot, ka eksperts, nosakot izsolē pārdodamo spēkratu cenas, izvērtējis automašīnu tehnisko stāvokli.
”Cenu noteikšanas procesam tika pieaicināts attiecīgs eksperts. Sauszemes transportlīdzekļu tehniskais eksperts ir noteicis katrai vienībai cenu, ņemot par pamatu tehnisko stāvokli, vizuālo apskati un vēl virkni kritēriju, tajā skaitā ņemot vērā arī tirgus cenu attiecīgu marku un modeļu transportlīdzeklim. Tā ka par to cenu mēs varam tikai komentēt to, ka eksperts tā ir novērtējis un noteicis savos dokumentos, kas mums ir pieejami. Kāda tā cena ir, tāda ir. Uz īstenībā uz to izsoli tie pretendenti, sākumā viņi bija kādi divdesmit, kas aizbrauca tās automašīnas apskatīties, lielākā daļa vienkārši atteicās tālāk kaut ko darīt,” sacīja LPP pārstāvis Kudiņš.
Skandalozā ”Lincoln Navigator” atlikusī bilances vērtība esot bijusi nulle, apgalvo Kudiņš.
”Ja par ”Navigatoru” iet runa, tad vizuāli viņš tika uzturēts, cik nu varējām, cik ilgi, bet, kā man stāstīja transporta inspektors, tad, paceļot to uz pacēlāja, bija acīmredzami caurumi gan grīdā, gan nesošajās rāmja konstrukcijās, virsbūvē. Tieši tāpēc jau atlikusī bilances vērtība bija nulle un tika pieaicināts eksperts, lai noteiktu objektīvu tirgus cenu, ko mēs varētu noteikt par izsoles sākuma cenu,” turpina Kudiņš.
Gaužām bēdīgā tehniskajā stāvoklī bijuši arī citi izsolē pārdotie spēkrati, teic RPP pārstāvis.
”Tiem mikroautobusiem ”Renault Master”, kas bija dežūrdaļās, vidējais nobraukums bija ap 200 kilometriem diennaktī. Un šobrīd tiem, kuriem vēl mēraparātu panelis strādāja, tas bija ap 300 000 - 400 000.
Un ”Mitsubishi Pajero”, tāds ķiršu krāsas, tam bija pāri par 500 tūkstošiem noskrējiens. Izturīga mašīna patiesībā, bet rāmis viņam bija caurrūsējis.
Ne visām mašīnām ir rāmis, šim bija rāmis, bet pilnībā caurrūsējis, ar pirkstu varēja izdurt caurumu metālā,” papildināja LPP pārstāvis Kudiņš.
Internetā pieejamā informācija liecina, ka Ingars Martunelis, kurš RPP rīkotajā izsolē iegādājās ”Lincoln Navigator” un vēl četras automašīnas, pēdējos gados aktīvi piedalās dažādu pašvaldību rīkotajās transportlīdzekļu izsolēs. Tā, piemēram, pērnā gada nogalē viņš no Rendas pagasta pārvaldes iegādājies ”Ford” markas spēkratu.
Martunelis uzvarējis arī Tukuma, Ķekavas un Rojas pašvaldību rīkotajās automašīnu izsolēs. Pērn viņš uzvarējis arī kādā iepirkumā par lietotas automašīnas piegādi Viļakas novada domei, kas Martunelim par lietotu ”Volkswagen” samaksājusi 9900 latus.
Arī Uģis Vītols, kurš pats savulaik piedalījies ”Latvenergo” rīkotā lietoto automašīnu izsolē, novērojis, ka atsevišķiem cilvēkiem pašvaldību lietoto automašīnu iegāde un tālāk pārdošana kļuvusi par biznesu.
”Tad pēc tam tās šur tur parādās mūsu portālos. Es domāju, varbūt arī Valsts ieņēmumu dienestam (VID) būtu vērts paskatīties šajā virzienā, jo, ja viena persona nopērk vairākas mašīnas, to var klasificēt par saimniecisku darbību un būtu vērts painteresēties, kur tā nauda aiziet.
Faktiski es kā pilsonis esmu sašutis par to, ka tiek lēti pārdots tas, ko var pārdot dārgāk,” uzskata Vītols, kurš vērtē, ka patlaban šie darboņi automašīnas uzpērk par lūžņu cenu.
”Protams, ka es esmu redzējis arī bildes. Ir daudzas tehnikas, kas ir sliktā stāvoklī, kas ir apskrūvētas, tas arī varbūt ir moments, par ko būtu vērts runāt, bet, ja šrotā tāda lūžņa cena ir plus mīnuss 300 - 400 eiro, tad mums varbūt ir ko domāt, ka varbūt šīs mašīnas vēl ir lielākā cenā nekā lūžņu cena. Faktiski tās mašīnas tiek atdotas par lūžņu cenu,” skaidro Vītols.
Valsts kontroles (VK) padomes loceklis Aivars Ērglis atzīst, ka pašvaldību un to iestāžu rīkotās automašīnu izsoles līdz šim nav izpelnījušās īpašu VK uzmanību.Tiesa gan, bijis arī kāds izņēmums.
”Mēs šo jautājumu pacēlām, jo mūsu revidenti bija painteresējušies par tajā brīdī esošajām šrotu cenām, kā jūs sakiet, un salīdzināja, protams, tās cenas, par kurām kapitālsabiedrība pārdeva savas automašīnas, un tur bija starpība. Bet lielākā daļa mašīnu bija pārdotas 2008. un 2009.gadā, 2010.gadā, kad, kā mēs visi zinām, no šejienes pat veda ārā uz ārvalstīm lietotās automašīnas, jo šeit nebija, kas tās pērk. Līdz ar to tajā revīzijā mēs nevarējām kādam tā īsti pārmest, ka tās ir pārdotas par to cenu, par ko izdevās pārdot, jo tik tiešām tā bija patiesība, ka, nododot automašīnu šrotā, par viņas glabāšanu bija jāmaksā, kas faktiski ilgākā laika periodā varēja veidot lielāku summu nekā šīs automašīnas iespējamā pārdošanas cena,” sacīja VK pārstāvis Ērglis.
Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētāja Elīna Siliņa uzsver, ka likums gana stingri noteic, ka pašvaldībām, pārdodot sev piederošo kustamo mantu, jārīko izsoles, lai īpašumu pārdotu par tirgus cenām.
”Vispirmām kārtām jau par izsoli ir jāpaziņo šīs institūcijas mājaslapā, pašvaldību gadījumā arī tā ir mājaslapa un tad, ja šīs izsolāmās kustamās mantas vērtība ir zem 3500 eiro, ir jādod divas nedēļas pieteikties izsoles dalībniekiem. Tad, ja šī sākotnējā vērtība ir augstāka par 3500 eiro, pieteikšanās laikam ir jābūt mēnesim. Savā ziņā sabiedrībai ir dots pietiekams laiks šo informāciju atrast, pieteikties izsolē. Tas, ka kādi privāti uzņēmēji ir šeit atraduši savu biznesa nišu, iepirkt no valsts vai pašvaldību institūcijām izsolēs kustamo mantu iespējams lētāk, nekā pēc tam to var realizēt…nu, ko var pateikt? Ja pašvaldība nav tik kompetenta un nav pielikusi papildu pūles, lai sabiedrība vairāk uzzinātu, tad privātais, protams, vienmēr atradīs savu iespēju nopelnīt,” uzskata Saeimas komisijas pārstāve Siliņa.
Viņa stāsta, ka caurmērā valsts un pašvaldību iestādes izsolēs pārdod jau krietni nolietotus, vismaz desmit gadus vecus spēkratus, turklāt tām jāgādā, lai pircēji par spēkratiem samaksātu vismaz to bilances vērtību.
”10 gadi varētu būt arī tāds diezgan optimāls automašīnas nolietojuma vecums un tas periods, kurā tā tiešām zaudē savu vērtību tad, ja viņa tiek izmantota ļoti aktīvi, īpaši, ja tas ir kāds operatīvais transporta līdzeklis.
Bet tad, ja tā mašīna ir pirkta priekšnieka vajadzībām un viņš ir nobraucis varbūt kādus 20 000 kilometru gadā, skaidrs, ka pēc astoņiem, deviņiem gadiem šai mašīna joprojām ir pietiekami augsta tirgus vērtība un tā noteikti būs augstāka par šo atlikušo bilances vērtību,” sacīja Elīna Siliņa.
Turklāt, atbilstoši likuma noteikumiem, valsts iestādēm pirms sev piederošās kustamās mantas atsavināšanas tā vispirms ir jāpiedāvā citām valsts iestādēm.
Pašvaldībām šādu nosacījumu nav un tās nemaz neesot ieinteresētas piedāvāt sev piederošo mantu citām pašvaldībām vai valstij.
”Piedāvāšana citai publiskai personai nozīmētu nodot šo īpašumu pat bez kompensācijas. Pašvaldību gadījumā tur tomēr tas maciņš ir savs, pašvaldībai no pašvaldības, un atdot kādai citai pilnīgi bez atlīdzības, protams, nav pašvaldību interesēs. Cita lieta, ja šīs pašvaldības ietvaros ir kāda pārraudzības iestāde, kurai varētu nodot. Bet no vienas pašvaldības nodot otrai pilnīgi bez atlīdzības - tur ir saprotami iemesli, kādēļ nē,” sacīja Siliņa.
Uģis Vītols uzskata, ka, organizējot valstij vai pašvaldībām piederošo automašīnu izsoles, Latvijai jau atkal būtu vērts pamācīties no kaimiņiem igauņiem.
”Teiksim, Igaunijas lielākajā portālā ir speciāla sadaļa - izsoles. Tie, kas vēlas šo tehniku, ievieto informāciju tur un tad lielāks, plašāks interesentu loks var ar to iepazīties. Valstij, manuprāt, būtu uzdevums atgūt pēc iespējams vairāk no tās naudas, kas tika samaksāta. Būtu jāparūpējas par to, lai pēc iespējas plašāks interesentu loks varētu ar šo informāciju iepazīties.
Šobrīd, protams, ”Latvijas Vēstnesis” ir un strādā, bet tas ir absolūti nepietiekami, jo es, piemēram, neskatos katru dienu ”Latvijas Vēstnesi”,” Latvijas Radio pastāstīja Uģis Vītols.
Iespējams, skandalozi slavenā ”Lincoln Navigator” pārdošanas darījums kļūs par iemeslu, lai turpmāk lielāku uzmanību šādām izsolēm pievērstu arī VK un likumdevēji.
