Bērni, kuri vecāki atrodas ieslodzījuma vietās, būtu uzskatāmi par īpaši sargājamu grupu. Vismaz Eiropas Padomes līmenī tāds statuss ir. Latvijā par mazāk aizsargātu grupu tiek uzskatīti migrantu bērni, bērni ar invaliditāti un bērni, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē.
“Bet Eiropas Padomes Bērnu tiesību stratēģijā arī šī grupa – ieslodzīto personu bērni – ir izdalīta kā īpaši mazaizsargāta bērnu grupa, kurai būtu jāsaņem īpašs atbalsts,” stāsta Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Ņemot vērā to, ka Latvijā šiem bērniem nav īpaša statusa, nav arī zināms, par cik lielu grupu ir runa. Eiropas Padomes līmenī, kur ir 47 dalībvalstis, bērnu, kuru vecāki ir ieslodzījumā, ir aptuveni divi miljoni.
Lai saprastu, kāda ir situācija Latvijā, Tiesībsarga birojs pirms četriem gadiem sāka pētīt šo jautājumu. Proti, vai bērniem ir iespēja satikt vecākus, ja tēvs vai māte atrodas cietumā.
Izkristalizējās divi aspekti. “Viens ir nevēlēšanās. Piemēram, otrs vecāks vai aizbildnis, vai visbiežāk audžuģimene nevēlas vest bērnu uz cietumu. Tie ir viņa uzskati, ka to nevajag darīt. Otrs aspekts – finansiālais,” zina stāstīt Grāvere.
Piemēram, Latvijā ir tikai viens sieviešu cietums, un tas atrodas Rīgā. Tātad bērniem no visas valsts, lai satiktu mammu, ir jābrauc uz galvaspilsētu. Bet ne visiem ir nauda, lai segtu ceļa izdevumus. Jo ceļa nauda ir vajadzīga ne tikai bērnam, bet arī viņa pavadonim.
Tiesībsarga birojs vērsās visās 119 pašvaldībās, lai noskaidrotu, vai tās sniedz kādu atbalstu bērniem, kuru vecāki izcieš sodu kādā no cietumiem. Grāvere atklāj, ka 114 pašvaldības atbildēja apstiprinoši: “Pārliecinoši lielākā daļa būtu gatavas nodrošināt transportu aizbraukšanai vai atlīdzināt ceļa izdevumus. To varētu darīt no līdzekļiem neparedzētiem mērķiem, caur sociālo palīdzību. Tā ka cilvēki, kuriem ir tāda vajadzība, droši var vērsties savā pašvaldībā un lūgt palīdzību aizvest bērnu uz tikšanos ar mammu vai tēti cietumā. Un jautājums tiks risināts.”
Ir pašvaldības, kuras vajadzības gadījumā gatavas bērniem nodrošināt arī pavadošo personālu, ne tikai transportu vai ceļa naudu.
Tikai viena pašvaldība, proti, Ādažu, atbildēja, ka viņu bāriņtiesas viedoklis – bērniem nav jātiekas ar vecākiem cietumā. Tiesībsarga birojā tam nepiekrīt, jo
tikšanās ar bērniem ir daļa no resocializācijas. Un ir svarīga gan vecākiem, gan bērniem.
Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Lita Brice saka, ka pašvaldība ir apzinājusi ģimenes, kur kāds no vecākiem ir nebrīvē, kā arī aptaujājuši par problēmsituācijām. Piemēram, nereti brīvībā esošais vecāks nevēlas vest bērnu pie cietumā sēdošā, jo brīvībā starp vecākiem ir bijis konflikts. “Ir arī tā, ka ir psihologu slēdziens, ka bērnam nav vēlams tikties ar bioloģisko vecāku ieslodzījuma vietā,” stāsta Brice.
Rīgā gan jebkurš bērna pārstāvis varot vērsties sociālajā dienestā un saņemt palīdzību, lai aizvestu bērnu pie mātes vai tēva cietumā. Pieredze ar to ir.
Tiesībsarga biroja sarakstā kā labais piemērs ir arī Daugavpils, tās pilsētas pašvaldība sacījuši, ka sniegtu arī ieslodzīto bērniem psihosociālo atbalstu. Tomēr Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis saka, nav dzirdējis, ka kāds šo jautājumu pašvaldības līmenī vēlētos risināt.
Dukšinskis spriež, ka daugavpiliešiem šādas problēmas nav: “Kādiem izdevumiem tiem ir jābūt... jo cietumi mums ir pilsētas centrā, nekur nav jāved.” Tiesa, Daugavpils cietumos sodus izcieš tikai vīrieši. Pie mammām būtu jādodas uz Rīgu arī daugavpiliešiem.
Tomēr Tiesībsarga birojā aicina šajās situācijās bērniem palīdzēt. Svarīgi būtu šādu kārtību noteikt arī saistošajos noteikumos. Tikmēr vecāki neskaidrību gadījumā var vērsties Tiesībsarga birojā un uzzināt, kādu palīdzību var saņemt no savas pašvaldības.
