Smalkvilnas karogu, ko auda Cēsu tekstilmāksliniece Dagnija Kupča, Simtgades svētku rīkotāji janvārī nodeva glabāšanā Nacionālajā vēstures muzejā. Bet nu to svinīgi pievienoja izstādei “Latvijas gadsimts”.
2016. gada decembrī jaunieši ierosināja sarīkot “Latvijas karoga ceļu" - tuvojoties valsts jubilejai, pie tautiešiem pasaulē aizvest valsts karogu. Tas saticis latviešus 19 valstīs, viesojies diasporas rīkotajos pasākumos un skolās, sākot ar Austrāliju un beidzot ar Dienvidameriku. Pēdējā pieturvieta bija 2018. gada 18. novembrī Brazīlijā.
“Tas, ka karogs varēja atbraukt un [ka tam varēja] pielikt roku klāt, tas bija tik ļoti nozīmīgi mums. Ka mēs piederam Latvijai, mēs tālu esam prom. Daudzi nerunā latviešu valodā, bet mēs piederam Latvijai. Tas mums bija liels prieks un gods, ka varējām to piedzīvot,” saka Latvijas goda konsule Brazīlijā Daina Gūtmanis.
Kā stāsta Simtgades svētku rīkotāji,
gados vecāki trimdas latvieši aizkustinājumā karogu spieduši pie sirds, bet jauniešus ar latviskām saknēm tas iedvesmojis apmeklēt Latviju.
“Karogam līdzi nāk daudz emocionālu stāstu. Varbūt kāda ģimene īpaši lūdza šo karogu nogādāt ģimenes vakariņās, kur kungs cienījamos gados nevar nokļūt pasākuma vietā. Un pēc kāda laika mēs saņemam ziņu, ka kungs ir aizgājis aizsaulē. Viņam bijusi lieliska iespēja pieskarties Latvijai tur, svešumā, un sagādāt viņam svētku sajūtu,” stāsta Latvijas Simtgades biroja pārstāve Jolanta Poriete.
Karogam līdzi ceļoja grāmata, kur varēja ierakstīt apsveikumu valstij. Visbiežāk tautieši pasaulē vēlēja Latvijai saules mūžu.
Karogs ir viens no svarīgākajiem simboliem, kas apvieno un mobilizē tautu izšķirīgos brīžos. “Ja skatāmies vēsturē, Latvijas karoga sarkanais pārāk bieži ir bijis sarkans kā asinis un baltais balts kā Sibīrijas sniegs. Šis karogs par spīti tam būs tāds atgādinājums par brīvu tautu brīvā valstī,” sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Nacionālajā vēstures muzejā ir daudzi karogi ar unikālu likteni. Tostarp 30. gadu karogi, kas, sākoties padomju okupācijai, noslēpti bēniņos un ierakti zemē. “Pirmo reizi publiski paceltie karogi 80. gadu beigās. Varakļāni, Gulbene, Jēkabpils. Laikam tas lielākais un pazīstamākais karogs šeit pie griestiem ir 1988. gadā 11. novembrī Rīgas pils Svētā gara tornī paceltais karogs, Ēvalds Valters un Alberts Bels uzvilka,” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis.
Muzejs glabā arī 1988. gada 14. jūnijā Konstantīna Pupura pirmo reizi pie Brīvības pieminekļa pacelto un kustības “Helsinki - 86” gājienā cauri Rīgai nesto karogu. “Pagrieziens arī sabiedrības mobilizācijas virzienā 80. gadu beigās, kad mītiņos, demonstrācijās aizvien vairāk un aizvien pašsaprotamāk sāk atkal lietot sarkanbaltsarkanu karogu ar jau ļoti skaidru politisku prasību atjaunot neatkarību. Trimdas organizācijām karogs bija latviskuma identitātes uzturētājs, kas deva ticību, ka Latvija atdzims,” saka Cīrulis.
