Pasaules lielo traģēdiju vietas – piemiņas glabātājas, apskates un rituālu objekti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Zolitūde Rīgā, Dvīņu torņi Ņujorkā, Ūteijas sala, Katovice Polijā – traģisko notikumu vietas,  kurās katrā atšķirīgos veidos saglabāta piemiņa par piedzīvotajām nelaimēm. Šīs vietas ir būtiskas traģēdiju upuru tuviniekiem un pašiem cietušajiem, un dažreiz kļūst arī par tūristu apskates objektiem un kalpo tādiem rituāliem kā ziedu nolikšana.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Latvijā atceres vietas un dažādi memoriāli lielākoties izveidoti, lai atcerētos un pieminētu nacistiskos un padomju varas noziegumus. Lielu traģēdiju Latvijā nav bijis daudz. Par pēdējo gadu traģiskākajiem notikumiem var nosaukt Talsu traģēdiju deviņdesmito gadu beigās, pansionāta Reģi ugunsgrēku 2007.gadā un, protams, Zolitūdes traģēdiju pirms diviem gadiem.

“Kultūras imperatīvs parasti liek saglabāt traumatisko atmiņu, cilvēku piemiņu un tās mācībās, kas ir iegūstamas no traumatiska notikuma piedzīvošanas,” stāsta Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče.

Sestdien, 21.novembrī, piemiņas vietu atklāja arī Zolitūdes traģēdijas atcerei. Nojauktā lielveikala vietā turpmāk atradīsies vairāk nekā trīsarpus metru augsta stikla piemiņas skulptūra.  

Profesore Zelče stāsta, ka šādas piemiņas vietas ir domātas cietušajiem cilvēkiem un viņu radiniekiem. Cita grupa ir valsts amatpersonas, kuras piemiņas vietu izmanto rituāliem, piemēram, lai noliktu ziedus. Par trešo grupu var uzskatīt tūristus, visā pasaulē atceres vietas kādreiz pārvēršas par apskates objektiem.

Savukārt latviešu mākslas zinātnieks un Rīgas domes pieminekļu padomes vadītājs Ojārs Spārītis kategorijās nedala, tā ir vieta, kur apstāties un padomāt: “Piemiņu vieta, pārdomu vieta. Vai kāds acs aizķeršanās punkts, pie kura apstāties. Un neliela pauze vai pauzes vietā ierīkots vides objekts var viņos radīt gan stiprinājumu, gan pārdomas. Un, patiesību sakot, tieši to – dziedējošas sajūtas, lai dzīvotu tālāk.”

Iespēju, ka Zolitūdes traģēdijas vietā varētu būt kaut kas cits, ne piemiņas vieta traģēdijai, profesore Zelče noliedz, jo tā ne ar ko citu vairs nevar asociēties: “Arī šai vietai noteikti ir vēsture, kas šobrīd ir jau piemirsusies. Kas bija šajā vietā pirms lielveikala, kas bija pirms traģēdijas. Jo traģēdija šīs vietas iepriekšējo vēsturi faktiski ir dzēsusi.”

Par spilgtāko piemēru atcerei var minēt 11.septembra teroraktu piemiņas memoriālu Ņujorkā. Dvīņu torņu drupu pamatos tagad atrodas divi baseini, kuru sānos ir iegravēti visu bojāgājušo vārdi, blakus baseiniem – piemiņas muzejs.

Taču nevar teikt, ka traģēdiju vietas kļūst tikai par atceres vietām. Piemēram, Norvēģijā, Ūteijas salā, kur Annešs Bērings-Breivīks nogalināja 69 jauniešus, tiek plānots izveidot piemiņas memoriālu. Līdz pat šim gadam salā nekas nenotika, taču šobrīd ir atsāktas vasaras nometnes. “Norvēģu tauta pati izlemj, kā savā tautā, savā teritorijā rīkoties. Un viņi izveidos piemiņas vietu, kuru godinās ar ziediem vai rituāliem. Bet pārējā sala turpinās pildīt sabiedrībai vajadzīgo funkciju,” stāsta Spārītis.

Zolitūdei līdzīga traģēdija 2006.gadā notika Polijā, kur iebruka izstāžu centra jumts. Pati ēka tika atjaunota, bet blakus izveidots atceres piemineklis.

Kas tālāk notiks ar Zolitūdes piemiņas vietu, vēl nav skaidrs. Teritorijai joprojām ir vairāki īpašnieki, kas liedz iespēju veidot plašu memoriālu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti