Pasaules bēgļu dienu Latvijā atzīmē ar ēdienu, fonā turpinot mutuļot debatēm

Mucenieku bēgļu centrs Rīgas pievārtē tika uzbūvēts kā padomju okupācijas spēku bāze. Šodien tam ir miermīlīgāka loma, un pašlaik tajā mitinās tikai 54 bēgļi, lai gan tas spēj uzņemt apmēram 200.

Tajā pašā dienā, kad centrs vēra durvis sabiedrībai un presei īpašā pasākumā pirms Pasaules bēgļu dienas, kas tiek atzīmēta 20.jūnijā, Latvijas valdība deva signālu, ka tā vēlas papildus uzņemt tikai 50 bēgļu.

Eiropas Savienība ir ierosinājusi, lai Latvija uzņem apmēram 700 bēgļu vairāk nekā divu gadu laikā. Taču šī ideja ir saskārusies ar vispārēju pretestību Latvijas politisko partiju vidū un iepriekšparedzamu biedēšanu ar imigrantu „vilni”, un ka šie imigranti nespēs integrēties, dzīvos no pabalstiem un iesaistīsies visādās droši vien kriminālās un katrā ziņā nelatviskās aktivitātēs.

Faktu, ka pēdējo divdesmit gadu laikā Latvija nav spējusi pilnībā integrēt savu lielo krievu minoritāti, - vai ka krievu minoritāte nav spējusi integrēties Latvijā, tādi cienījami politiķi kā Artis Pabriks un Krišjānis Kariņš min kā vēl vienu iemeslu tam, kāpēc uz Latviju nevajadzētu sūtīt imigrantus no zemēm ar vēl atšķirīgākām kultūrām.   

Taču Muceniekos šķita, ka dažādās kultūras satiek ļoti labi, valdīja nepiespiesta svētku gaisotne, un tā nepārprotami nebija tikai izrādīšanās klātesošo kameru priekšā. Kamēr latviešu vīru koris dziedāja tradicionālās dziesmas par mīlestību pret alu, vjetnamiešu bēgļi gatavoja ēdienu, afgāņu sievietes veidoja sarežģītas pītas lentes un bērni darīja to, ko dara bērni visā pasaulē, - spēlējās viens ar otru, neņemot vērā, kāda otram ir ādas vai matu krāsa.

Foto: Karolīna Lindholma-Billinga

Starp apmeklētājiem bija Karolīna Lindholma-Billinga no Apvienoto Nāciju Augstā bēgļu lietu komisāra biroja (UNHCR). Viņas mītnes zeme ir Zviedrija, taču viņa apmeklē Latviju kopš 90.gadu sākuma, kad viņa atjaunotajā republikā palīdzēja izveidot sistēmu, kurai jātiek galā ar bēgļu jautājumiem.

Viņa teic, ka ir lepna par to, ka daudzi cilvēki, ar kuriem viņa toreiz strādāja kopā, tagad ir autoritātes šajā jomā, un pastāstīja LSM, kā pašlaik notiekošā diskusija par bēgļiem ietekmē UNHCR darbu.

Par spīti nelielam dabiskam satraukumam, lielāka daļa Mucenieku iemītnieku labprāt stāsta par sevi.

Viens no viņiem ir 15 gadu vecais Mahdi no Afganistānas, kuram līdzās ir viņa divus gadus vecā brāļameita Džasna. Viņi ir pavadījuši Muceniekos deviņus mēnešus (maksimālais uzturēšanās laiks ir viens gads), un viņš gaida, kad tiks apmierināts viņa patvēruma lūgums.

Viņam patīk Latvija, viņš ir iemācījies nedaudz latviski un vēlas šeit palikt. Par to viņš stāsta LSM, kopā ar Džasnu sēžot uz kāpnēm, un saulei spīdot gandrīz tā, kā tas varētu būt Afganistānā.

„Afganistānā tagad nav labi. Es gribu palikt Latvijā pavisam. Mans brālis ar sievu arī ir šeit. Viņi ieradās pirms manis. Tagad mēs mācāmies latviski un krieviski, un kad man būs 18 gadu, es gribu strādāt bankā,” viņš stāsta.

Foto: Mahdi un Džasna Muceniekos

Tiek gatavota maltīte, un tai naski griež dārzeņus trīs vjetnamieši: 21 gadu vecais Dangs Tjajeņs, 34 gadus vecais Tangs un 17 gadu vecais Lings.

„Es atstāju Vjetnamu, jo esmu katolis, bet Vjetnama ir komunistiska,” saka Dangs Tjajeņs, uzcirties zilā kreklā.

Līdzās viņam ir augumā garākais, ar labu humoru apveltītais Tangs. Viņam izdodas demonstrēt īpaši labas prasmes, darbojoties ar nazi, un, iespējams, tas ir tāpēc, ka viņš ir apguvis akupunktūru. Kādudien viņš varētu atvērt Rīgā klīniku – tā viņš cer.

Foto: Tangs (pa labi) palīdz Muceniekos

Tomēr kameras dabiski piesaista Lings, un te nav maza loma tam, ka viņš izskatās kā filmzvaigzne un viņam ir satriecošs matu griezums. Par spīti augstajai gaisa temperatūrai paliekot ļoti elegants savā melnajā ādas žaketē, viņš skaidro, ka viņam vajadzējis atstāt Vjetnamu „politisku problēmu” dēļ.

Viņš ir Latvijā sešus mēnešus. Viņa ģimene joprojām ir Vjetnamā, un, lai gan viņš atzīst, ka ir grūti būt šķirtam no pārējiem ģimenes locekļiem, viņš negrib atgriezties.

„Es gribu palikt šeit. Es mācos latviski, es spēlēju futbolu. Es praktizēju savu reliģiju un griežu cilvēkiem matus. Es arī labi gatavoju ēst. Es ceru, ka dabūšu darbu, kurā varēšu darīt vienu no šīm lietām. Es gribu palikt. Un, protams, tāpēc, ka Latvijas sievietes ir ļoti skaistas!”

Foto: Lings (pa kreisi) Muceniekos

Priekšstats, ka visiem latviešiem ir naidīga attieksme pret imigrāciju un integrāciju, tāda kā Nacionālajai frontei Francijā vai Apvienotās Karalistes Neatkarības partijai (UKIP) Lielbritānijā, neatbilst patiesībai tikpat lielā mērā kā priekšstats, ka vienīgais, ko patiesībā vēlas patvēruma meklētāji, ir viegla dzīve Rietumeiropā.

Labs piemērs ir 26 gadus vecais Reinis Grāvītis, biedrības „Patvērums „Drošā māja”” brīvprātīgais organizators. „Patvērums „Drošā māja”” ir Latvijas vienīgā nevalstiskā organizācija, kas strādā ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem, cenšoties integrēt viņus šajā valstī.

Viņš ir ārkārtīgi draudzīgs un entuaziastisks, taču spēj sekundes laikā kļūt nopietnāks, un ar izteiksmi un izmantojot faktus sniegt informāciju par savu darbu.

Foto: Reinis Grāvītis rūpējas, lai Muceniekos viss notiktu organizēti

„Esmu brīvprātīgais līdzkoordinators un arī pats esmu brīvprātīgais. Esmu arī organizācijas valdē, tāpēc daru visu – rakstu projektus, tos īstenoju, strādāju ar cilvēkresursiem un tā tālāk,” viņš stāsta LSM.

„Jāraksta daudz dažādu dokumentu, jo, ja mēs saņemam finansējumu no dažādiem avotiem (tostarp valdībām un UNHCR), protams, cilvēki grib redzēt, kā nauda tiek tērēta.”

Par to, kāda ir viņa motivācija veltīt šīm lietām tik daudz laika, viņš runā tieši.

„Man tas vienkārši šķiet patiešām interesanti, šī ir lieliska vide, kurā apgūt daudzas praktiskas lietas. Tā ir ļoti vērtīga pieredze, tāda, kurā es gribētu dalīties ar citiem. Tāpēc es darbojos šajā jomā.”

„Mūsu mērķis ir strādāt, lai veicinātu integrāciju. Tas nozīmē justies ērti sabiedrībā, kurā cilvēks dzīvo. Tāpēc arī ir jāstrādā ar sabiedrību, lai tā būtu atvērta un gribētu pieņemt cilvēkus. Bieži vien tās ir ļoti vienkāršas lietas: varbūt mūzikas vakars vai galda spēļu vakars, bet tā ir telpa, kurā mēs varam komunicēt viens ar otru un kaut ko iemācīt viens otram,” viņš sacīja.

Gados jaunākiem cilvēkiem, kuri ir vairāk ceļojuši un saskārušies ar citām kultūrām, iespējams, studentu apmaiņā, ir kopumā akceptējošāka attieksme pret jaunpienācējiem nekā gados vecākajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņš saka.

Foto: Bērni spēlējas Muceniekos

Arī Latvijas vēsturē netrūkst stāstu par migrāciju. Lai gan masveida strādājošo aizplūšana no Latvijas uz Rietumeiropu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā ir labi dokumentēta, un par to būtu jāatceras ik reizi, kad kāds pauž viedokli, ka ekonomiskā migrācija ir kaut kādā ziņā amorāla, ir pat tumšākas epizodes.

Gadījumam, kad Zviedrija 1946.gadā ar kuģi nosūtīja apmēram 150 latviešu un citus baltiešu leģionārus uz Padomju Savienību, - par ko Zviedrija vēlāk atvainojās, ir zināma līdzība ar situāciju Vidusjūrā šodien.

Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem latviešu bēga uz rietumiem no padomju spēkiem, kas tuvojās. Starp viņiem bija jaunā Vaira Vīķe-Freiberga, nākamā Latvijas prezidente.

Starp viņiem bija arī Kārļa Roberta Celma vecāki. Celms ir pazīstams Amerikas latviešu šefpavārs un restorānu jomā strādājošs uzņēmējs, kurš bija atbildīgs par ēdināšanas organizēšanu Mucenieku svētkos. Viņam vērā ņemamu palīdzību sniedza labi organizēta bēgļu komanda.

„Mana tēva ģimene atstāja Latviju 1943.gadā,” stāsta Celms, maisot kūpošo virumu lielā katlā. „Viņi pavadīja sešus gadus pārvietoto personu nometnē Vācijā, emigrēja uz Savienotajām Valstīm un sāka tur visu no jauna. Tāpēc es domāju, ka tas, kas šeit tiek darīts, ir fantastiski.”

Foto: Kārlis Roberts Celms Muceniekos

„Ir aizraujoši tajā visā piedalīties un es vēlos, kaut man būtu šāda palīdzība un atbalsts katru dienu, jo mēs nupat tikām galā ar 50 kilogramiem dārzeņu tikai 20 minūtēs,” viņš slavē savu palīgu spējas griezt dārzeņus.

Un, lai gan Celma latviešu zupa, vārīta lielā dzelzs katlā uz ugunskura, bija ļoti garda, maltītes nagla bija Mucenieku vjetnamiešu iemītnieku pagatavotie „pavasara rullīši”.

Ir skaidrs, kāpēc daži politiķi tik ļoti grib turēt visus bēgļus tik tālu no Latvijas robežas, cik vien iespējams, - ir grūtāk teikt, ka viņi apdraud nāciju, ja ir jāskatās viņiem acīs, - un tas ir vēl grūtāk, ja viņi ir pagatavojuši jūsu pusdienas.

UNHCR jaunākais ziņojums par Latviju un integrāciju ir pieejams šeit.