ĪSUMĀ:
- Latvijā ieviesa ierobežojumus partijām dalībai vēlēšanās rūpēs par vēlētājiem.
- Vasarā pirms vēlēšanām sarosās sen dibinātas partijas, kas atsāk darbību.
- "De facto" pētīja gadījumus, kur partijas pārņemtas, rodoties tādiem politiskajiem spēkiem kā "Suverēnā vara", "Tautas kalpi Latvijai" un "Tautas varas spēks".
Sen dibinātas partijas, kas pēkšņi atsākušas darbību
Latvijas politisko partiju reģistrā šobrīd ir ierakstītas 69 partijas. Kādām padsmit ir likvidācijas process, citas nav iesniegušas ziņas par biedru skaitu – minimālais ir 200. No pēdējo divu gadu laikā dibinātajām sešām partijām piecas tapa ar mērķi piedalīties Saeimas vēlēšanās. Pagājušā gada sākumā partijas nodibināja Saeimas deputāts Aldis Gobzems un bijušais Rīgas domnieks Aleksejs Rosļikovs, savukārt pagājušajā vasarā – par oligarhu savulaik dēvētais Ainārs Šlesers un deju skolotājs un kovidskeptiķis Artūrs Bernis. Uz rudens pusi partiju kopā nodibināja arī bijušais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis, taču nu abu politiskie ceļi ir šķīrušies.
Tomēr 14. Saeimas vēlēšanās savu dalību pieteikuši arī tādi politiskie spēki, kas aktīvi kļuvuši vien pēdējos mēnešos. Saeimas vēlēšanu likums gan nav pārkāpts, jo formāli tās nav jaunas, bet gan sen dibinātas partijas.
Piemēram, no “Saskaņas” saraksta ievēlētā Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko, kas šī Saeimas sasaukuma laikā paspēja pamest partiju “Gods kalpot Rīgai” un pabūt gan Gobzema, gan Šlesera partiju dibinātāju vidū un pat valdes priekšsēdētājas amatā, pavasarī bija palikusi bez politiskās aizmugures. Taču šovasar viņa kļuva par partijas “Suverēnā vara” vadītāju.
Šo partiju pirms vairākiem gadiem kā “Savienība Latgales sirds” dibināja bijušais Rēzeknes mērs un kādreizējais Saeimas deputāts un ministrs Ernests Jurkāns, kurš nu sapratis, ka mazām partijām neesot nākotnes. “Man jau sen bija tāds mūža aicinājums, ka partijām jābūt lielām. Un arī šeit es esmu devis tādu nostādījumu, ka 1000 biedriem ir jābūt – tas ir minimums! Tas par maz pat. Divi tūkstoši, ko varētu noteikt ar likumu būtībā,” klāstīja Jurkāns. Tāpēc martā viņš partijas nu jau ar nosaukumu “Likums. Atbildība. Kārtība” domes locekļiem izteicis aicinājumu, ka jāveido liela partija – un visi par to arī nobalsoja.
Jurkāns pats valdē palika, taču par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts bijušais Rīgas domnieks Vjačeslavs Stepaņenko. Viņa vadībā partija dažu mēnešu laikā uzņēma apmēram 300 biedrus, tā sasniedzot dalībai Saeimā nepieciešamos piecus simtus. Jūnija beigās attālināti notiekošajā atkārtotajā biedru kopsapulcē Vjačeslavs Stepaņenko partijas vadītāja amatu atdeva savai sievai, Saeimas deputātei Jūlijai Stepaņenko. Par to nobalsoja 16 klātesošie partijas biedri, kas akceptēja arī partijas nosaukuma maiņu uz “Suverēnā vara”. Šī ir jau trešā partija, kuras vadībā pēdējo pāris gadu laikā ir nonākusi deputāte.
“Es vēlos turpināt savu darbu Saeimā kopā ar saviem domubiedriem, neskatoties uz dažādu iepriekšējo savu līdzgaitnieku cinisku nodevību. Es turpināšu savu darbu, un mēs būsim Saeimā,” pārliecināta Stepaņenko.
“Suverēnās varas” gadījumā vecākas partijas nodošana citai komandai izskatās visai loģiska, jo bijušais partijas vadītājs Ernests Jurkāns ir iekļauts augstā vietā kandidātu sarakstā Latgales apgabalā. Neparastāk izskatās citu partiju metamorfozes. Tā, piemēram, savulaik kā Alekseja Mirska partija zināmā “Alternative”, kuru pāris pēdējos gadus vadīja bijušais Rīgas vicemērs Vadims Baraņņiks, nu saucas “Tautas varas spēks”. Tās priekšsēdētājs ir ar dažādu boikotu izsludināšanu un dzeltenas vestes valkāšanu pazīstamais aktīvists Valentīns Jeremejevs. “Alternative” vadībā viņš nonāca maijā, kad 52 biedru sasauktā kopsapulcē “Zoom” konferencē tika atlaista iepriekšējā valde un iecelts Jeremejevs ar līdzgaitniekiem.
Baraņņiks apgalvo, ka par to uzzinājis tikai pēc sapulces, taču notikušo uztver bez sevišķām emocijām. “Es tad pie šīs situācijas uzrakstīju valdei, ka es izstājos no partijas,” stāstīja Baraņņiks, kurš neko apstrīdēt vai sasaukt jaunu kopsapulci ar sev lojāliem biedriem neesot mēģinājis, jo juridiski tiesības atlaist valdi biedru kopsapulcei esot bijušas.
No Jeremejeva stāstītā gan izriet, ka Baraņņiks izmaiņas partijā esot akceptējis pats. Viņš norādīja: “Valde bija nerīcībspējīga, jā, tur palika no sešiem trīs [valdes locekļi]. Tie neko nedarīja, partijas biedri uzrunāja mani, tas bija ziemā. Nu un faktiski viss, tad es ar savu komandu pievienojos. (..) Tur, protams, es pārņēmu ar parādiem, kas palika pēc [bijušo valdes locekļu Alekseja] Rosļikova un [Valērija] Petrova izstāšanās, jo viņi pašiverēja tur, kā es sapratu. Bet nu neko – ja parādi ir, tad jaunajai komandai jāmaksā, tur neko nevar darīt.”
Bet ar vislielākajām intrigām apvītas partijas “Par Jaunu Saskaņu” pārvērtības.
Uzņēmēja un ar ekscentriskiem politiskiem izgājieniem pazīstamā Jura Žuravļova savulaik dibināto un vadīto partiju jūnijā pārņēma uz kovida ierobežojumu viļņa dibinātās biedrības “Tautas kalpi” aktīvisti ar Aivaru Smanu priekšgalā. Viņi kļuva par valdes locekļiem, bet partija tika pārsaukta par “Tautas kalpi Latvijai” (TKL). Uzņēmumu reģistram iesniegtais pārstāvju sapulces protokols liecina, ka jau 20. februārī partijas valde sasauca sapulci, kas notika četrus mēnešus vēlāk – 22. jūnijā “Tautas kalpu” telpās Čaka ielā. Sapulci, uz kuru esot ieradušies 45 biedri, vadījis kādreizējais Žuravļova līdzgaitnieks Jānis Kuzins, kurš iesniedza arī visas izmaiņas reģistrā.
Tagad Žuravļovs apgalvo, ka Kuzins esot rīkojies bez pārējās valdes ziņas, pauž aizdomas par dažādām iespējamajām nelikumībām un sola vērsties tiesībsargājošajās iestādēs. “Sapulces nebija, neviens no partijas maniem draugiem, maniem biedriem nebija uzaicināts, neviens nesaņēma nekādu vēstuli, aicinājumu uz tādu sapulci. Tātad pilnīgi skaidrs, ka tas ir viss noviltots, tas ir pilnīgi noviltots. Nekādas ziņas neviens no biedriem nav saņēmis, jā,” apgalvoja Žuravļovs.
Viņš pats partijas pārņemšanas laikā slimojis ar kovidu, tāpēc uzzinājis par to tikai vēlāk, bet Kuzins uz viņa zvaniem neatbildot. Tomēr pats Kuzins “De facto” sazvanīts pārmetumus pilnībā noraida – par izmaiņām viņš patiešām sācis domāt ziemā, jo vēlējies distancēt partiju no Žuravļova, kuram tolaik tika uzrādīta apsūdzība par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas neatkarību. 2020. gada pavasarī Žuravļovs kādā radio pārraidē paudis lūgumu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam okupēt Latviju, un tagad šo lietu skata tiesa.
Kuzins, kurš arī nu vairs nav TKL biedrs, izmaiņas partijā skaidroja šādi: “Viņi mani uzrunāja tāpēc, ka Jurim Žuravļovam sākās krimināllieta, lūk, un bija saprotams, ka viņu var iesēdināt par valsts nodevību cietumā. Lūk, tāpēc es sasaucu pārstāvju sapulci un faktiski izslēdzu viņu no valdes, tāpēc, ka – priekš kam mums vajag problēmas? Es, teiksim, esmu lojāls Latvijai, un man nevajag, lai kaut kas tāds būtu. Bet nu viņi [TKL valde] izdomāja, ka es esmu pārāk populārs Krievijā un ka es it kā arī viņiem kaut kā traucēšu. Nu labi, nu ok...”
Tikmēr TKL šonedēļ sasauca pirmo kopsapulci pēc partijas nosaukuma un programmas maiņas. Lai gan partijā esot gandrīz 550 biedru, uz sapulci ieradās kādi padsmit cilvēki, tāpēc nebija kvoruma.
Ieradies uz sapulci, TKL valdes priekšsēdētājs Smans “De facto” apgalvo, ka pēdējā laikā no dažādiem cilvēkiem esot saņēmis mājienus, ka par partijas pārņemšanu būtu jāmaksā.
To varētu uztvert kā izspiešanu, tomēr policijā viņš neesot vērsies. “Saprotiet, cilvēki visu ko grib, un, protams, arī no malas cilvēki kaut ko te grib, man arī zvana. Es neteikšu tos uzvārdus, kas man ir zvanījuši un teica, ka var sakārtot... Mums nav, ko sakārtot. Mēs esam likumīgi valdē, un mums nav ar šo vispār nekādu jautājumu, problēmu,” klāstīja Smans.
Tomēr tas, ka vairāk nekā 500 biedru, kas dod tiesības startēt vēlēšanās, TKL ir tikai virtuāli, nav noliedzams. Smans atzīst, ka no vairāk nekā 80 iesniegtajiem deputātu kandidātiem partijā esot kāda desmitā daļa. Ar simtiem vecbiedru partijas jaunā valde nemaz neesot pazīstama.
Pirmsvēlēšanu ierobežojumu vēsture: rūpes par vēlētāju un Levita bažas
Izmaiņas likumā stājās spēkā pirms sešiem gadiem, un to mērķis bija padarīt Latvijas partiju sistēmu nobriedušāku – ar vecākām un lielākām partijām. Latvijas Televīzijas raidījums “De facto” atgādina, ka ieceri kā nedemokrātisku savulaik kritizējis arī tagadējais Valsts prezidents Egils Levits. Taču eksperts, kas izmaiņas ieteica, uzskata: bažas par partiju karteli neesot īstenojušās.
Iecere ieviest ierobežojumus partijām, kas vēlas piedalīties Saeimas vēlēšanās, parlamenta dienaskārtībā nonāca neilgi pēc 12. Saeimas vēlēšanām – 2014. gada novembrī. Valsts prezidenta Andra Bērziņa izveidotā ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei tobrīd bija pabeigusi ziņojumu ar priekšlikumiem politisko partiju sistēmas pilnveidošanai. Eksperti secināja, ka viena no pazīmēm, kas apliecina politiskas partijas spēju pildīt tās funkcijas, ir tās biedru skaits. Tāpēc partijām, kuras vēlas piedalīties Saeimas velēšanās, biedru skaitam ir jābūt vismaz 500.
Tāpat eksperti nosprieda, ka prasība ļaut vēlēšanās piedalīties partijām, kuras dibinātas vismaz gadu iepriekš, varētu padarīt politisko procesu vieglāk prognozējamu un garantēt vēlētājiem ilgāku laiku iepazīt jaundibinātās partijas.
Attiecīgos vēlēšanu likuma grozījumus Saeimā iesniedza “Vienotības”, Zaļo un Zemnieku savienības un Nacionālās apvienības deputāti. Grozījumu anotācijā tika ierakstīts, ka izmaiņas paaugstinās politisko partiju, kas dibinātas ar mērķi piedalīties Saeimas vēlēšanās, leģitimitāti.
Ekspertu grupas dalībnieks, politologs Valts Kalniņš stāstīja, ka izmaiņu pamatā bijusi atziņa – Latvijā partijas ir mazas un pārsvarā ļoti stipri atrautas no plašākas sabiedrības.
“Ieteikuma mērķis bija mēģināt ar šādu līdzekli kaut vai mazliet to saikni caur cilvēku dalību partijās kā biedriem pastiprināt.
Mērķis bija arī paplašināt iespējas cilvēkiem ilgāku laiku pirms vēlēšanām iepazīt politiskās partijas, lai būtu mazliet grūtāk tādas pilnvērtīgas politiskās partijas vietā radīt tādu īslaicīgu, vairāk vai mazāk uz sabiedriskajām attiecībām balstītu ātru projektu, ar kura palīdzību tad uz kādu vienu termiņu tiek ievēlēti Saeimā,” pamatojumu atminējās Kalniņš.
Tomēr gan politiskajās, gan akadēmiskajās aprindās par ieceri ierobežot Saeimas vēlēšanās startējošās partijas izskanēja arī kritika. Piemēram, tagadējais Valsts prezidents, bet toreiz Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits LTV raidījumā “Tieša runa” to pauda 2016. gada februārī – nedēļu pirms likuma pieņemšanas Saeimā. “Pašreizējā sistēma nerada kvalitatīvu politiku, un jaunā sistēma radīs vēl sliktāku politiku, jo stagnācija tiks tikai pastiprināta. Partiju kartelis nostiprināsies,” klāstīja Levits.
12. Saeima ar tolaik valdošās koalīcijas – “zaļzemnieku”, “Vienotības” un “nacionāļu” – deputātu balsīm izmaiņas vēlēšanu likumā tomēr pieņēma. Uzreiz pēc balsojuma grozījumu izsludināšanas gadījumā tos apstrīdēt Satversmes tiesā no tribīnes apsolīja opozīcijā esošās “No sirds Latvijai” frakcijas deputāts Ringolds Balodis. Viņš savā runā piesauca arī Levita paustos argumentus un pauda pārliecību, ka “šie likuma grozījumi nevar izturēt tiesas pārbaudi, jo to mērķis ir stiprināt partijas un tas ir pretrunā ar demokrātijas pamatprincipu, ka jābūt politiski atšķirīgiem piedāvājumiem konkurences nodrošināšanai”.
Balodis, kurš kopš tā laika paguva nomainīt dažas partijas, bet tagad pārstāv “Latvija pirmajā vietā”, nu “De facto” skaidroja, ka Satversmes tiesā tomēr nevērsās, jo nevienam neesot bijis intereses pieslēgties, bet viņam vienam pašam nebija tam jaudas.
Valts Kalniņš gan neuzskata, ka bažas par partiju karteli vai demokrātijas apdraudējumu būtu īstenojušās: “Uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām bija visai daudz dažādu jaunu piedāvājumu, arī tagad tādi ir. Man liekas, tur būtu ļoti dīvaini runāt par kaut kāda karteļa veidošanos. Ja mēs runājam par politisko konkurenci, kas, protams, ir ļoti svarīga – es domāju, ka tādas ļoti mazas, īslaicīgas cilvēku grupas, kas izveido kaut kādu formālu partiju un tad to sauc par tādu politisko piedāvājumu... Es domāju, ar tik vājas kvalitātes konkurenci diez vai Latvijas demokrātiju sevišķi var uzlabot.”
Ekspertu piedāvājumu 12. Saeima pat mīkstināja, jo, piemēram, sākotnējie priekšlikumi paredzēja, ka, vēlēšanās startējot partiju apvienībai, 500 biedru skaits būtu jāsasniedz katrai no tās dalībniecēm. Šobrīd šo slieksni apvienības drīkst sasniegt, saskaitot tajās ietilpstošo partiju biedrus. Arī priekšlikums ļaut partijām iesniegt Saeimas kandidātu sarakstus tikai tajos vēlēšanu apgabalos, kuros darbojas to struktūrvienības, likumos nav iestrādāts.
KONTEKSTS:
2022. gada 1. oktobrī Latvijā notiks kārtējās – 14. Saeimas – vēlēšanas, kurās uz nākamajiem četriem gadiem būs jāievēlē 100 parlamenta deputāti. Balsstiesības Saeimas vēlēšanās ir Latvijas pilsoņiem no 18 gadu vecuma, savukārt kandidēt Saeimas vēlēšanās drīkst Latvijas pilsoņi, kas vēlēšanu dienā vecāki par 21 gadu.
Saeimas vēlēšanās drīkst startēt tikai partijas, kuras dibinātas ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām un kurās ir ne mazāk kā 500 biedru.
Pirms četriem gadiem 13. Saeimas vēlēšanās startēja 16 saraksti.
