Latvijā jau uzsnidzis pirmais sniegs, taču navigācijas sezona pāri Daugavai vēl turpinās. Upe "Līvāni – Dignāja" pārceltuves vietā ir apmēram piecus metrus dziļa un vasarā vai sausā rudenī aptuveni 220 metrus plata.
Pārceltuves īpašnieku Tāli Strodu gan vienā, gan otrā Daugavas krastā gaida vairākas automašīnas. Zintis, kas izmanto pārceltuves pakalpojumus, strādā Valsts meža dienestā un pārceltuvi izmanto diezgan bieži. Viņš jau zina, kā pareizi uzbraukt un nobraukt no plosta, kas veidots no padomju armijas pontoniem.
Pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, Tālis iedarbina motoru, un nelielais plosts dodas ceļā.
Tikmēr Zintis ir pārliecināts, ka pārceltuve šajā vietā noteikti ir vajadzīga. Tostarp viņš atzīmē, ka dažkārt izmanto arī otru pārceltuvi pāri Daugavai, kas atrodas 15 kilometru attālumā, arī tepat Līvānu novadā.
Pārcēlājs Tālis atzinīgi novērtē vēl padomju laikos armijas vajadzībām izbūvēto pontona tilta daļu, ko tālajos deviņdesmitajos, sabrūkot Padomju Savienībai, iegādājies aizbraucošās armijas daļā.
“Plosts var izturēt svaru 25 tonnas, kravas mašīnu, piecas vieglās automašīnas. Divās rindās var braukt, bet tas ir rets gadījums. Parasti jau viena vai divas,” stāsta Tālis Strods.
Tālis arī atzīst, ka laika zobs nav saudzējis šo dzelzs konstrukciju. Savulaik 25 gadus padomju armijai nokalpojusī un vēlāk vēl 27 gadus Daugavas viļņos skalotā pārceltuve ir sākusi rūsēt un tagad ir jāremontē.
Pēc dažām minūtēm, Daugavas vēju appūsti, visi ir jau pretējā upes krastā, kur Zintis atvadās, bet uzbrauc cita vieglā automašīna.
Imants dzīvo Preiļos un pārceltuvi izmanto vien otro reizi: “Braucu no darba. Te tuvāk, lai nav apkārt jābrauc. Tā kā apvedceļš ir grants ceļš, it sevišķi, kad otrā pusē nav asfalta, un tagad, kad lietainās dienas, tad tur tāds ceļš ir pavisam slikts.”
Arī Tālis piebilst, ka sliktie grants ceļi Sēlijas pusē rudenī un pavasarī burtiski piespiež vietējos cilvēkus izmantot pārceltuvi.
Pēc četrām minūtēm atkal visi ir Līvānu pusē. Te pie pārceltuves gaida jau trīs automašīnas. Viena no tām ar piekabi, kurā atrodas liellopi.
Zigfrīds ir ceļā no Aglonas uz Zasu: “Vedam lopus uz kautuvi. Laika ziņā tas ir ietaupījums vismaz par stundu.”
Savukārt pārcēlājs Tālis stāsta, ka laikā, kad Daugavā ūdens līmenis ir augsts, pāri braukt nedrīkst, jo straume ir pārāk spēcīga, jānogaida, kad līmenis nokrītas. Bet stiprāka vēja brāzma astoņas tonnas smagās celtuves kustību neietekmē, jo tā darbojas ar motora palīdzību, turklāt, lai straume pārceltuvi nenovirzītu no ierastā maršruta, tiek izmantota troses palīdzība, kas nostiepta no viena krasta uz otru.
Pārceltuvei pār Daugavu piemīt izteikti sezonāls raksturs – ziemā, kad upe ir aizsalusi, tā nekursē. Savu sezonu tā uzsāk pavasarī, kad Daugavā beidzies ledus iešanas laiks.
Līvānos aptaujātie iedzīvotāji ir vienisprātis, ka abas pārceltuves pār Daugavu novadam ir nepieciešamas ne tikai kā satiksmes līdzeklis, bet arī kā tūrisma un izklaides objekts.
Līvānos bez slavenā Latgales Mākslas un amatniecības centra ir apskatāms arī Līvānu stikla muzejs, taču, kā uzsver Līvānu Tūrisma informācijas centra vadītāja Astērija Vucēna, tūristi interesējas par visu. Vien pērn novadu ir apmeklējuši vairāk nekā 10 000 tūristu. Daudz no viņiem izmantojuši arī pārceltuves piedāvātos pakalpojumus.
“Ja cilvēki grib kādu eksotiku baudīt, tad tas Līvānu novadā ir iespējams, jo mums ir divas pārceltuves pār Daugavu, un Latvijā vispār ir trīs pārceltuves palikušas, un divas no tām ir Līvānu novadā - Dunavas un Dignājas pārceltuve,” stāsta Astērija Vucēna.
Šā gada pārceltuves darbības sezona gan Dubnā, gan Dignājā iet uz beigām. Lai arī pārceltuves izmantojošo cilvēku skaits sarūk, uzņēmēji cer, ka šie pakalpojumi būs pieprasīti arī turpmāk.
