Tiesu informācijas sistēmas statistika liecina, ka visbiežāk piespriestais sods par vardarbību un cietsirdību pret bērniem ir piespiedu darbs. Lai gan likums paredz arī cietumsodus, tie tiek piespriesti retāk, pat ja tiesā tiek prasīti.
Daļā sabiedrības neizpratni raisīja nesenais Liepājas tiesas spriedums, kurā pēc vardarbības pret zīdaini, kuram tika lauzts galvaskauss, bērna patēvam piesprieda nosacītu cietumsodu, bet mātei – piespiedu darbu, lai gan prokuratūra abiem prasīja stingrākus sodus.
Lieta, kurā Liepājā māti un patēvu tiesāja par vardarbību pret zīdaini, saistīta ar aptuveni trīs gadus seniem notikumiem. Vardarbības rezultātā septiņu mēnešu vecumā bērns nonāca slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu un lauztu galvaskausu.
Gan mātei, gan patēvam par vardarbību un cietsirdību prokuratūra prasīja reālus cietumsodus, turklāt vīrietim - arī pēc smagāka krimināllikuma panta – par tīšiem smagiem miesas bojājumiem. Tomēr šo pantu tiesa pārkvalificēja uz vieglāku – tīša vietā - aiz neuzmanības; piesprieda nosacītu cietumsodu, bet mātei cietumsoda vietā – 220 stundas sabiedriskajos darbos. Bērnu lietā pārstāvēja Liepājas bāriņtiesa, un tai tiesas motivācija pagaidām nav skaidra.
“Mūsu ieskatā bērnam tika radīts ļoti būtisks gan fiziskais, gan psiholoģiskais kaitējums, un bērns ir ļoti cietis,” norāda Liepājas bāriņtiesas priekšsēdētāja Taiga Ziemele. “Labi, ka tagad viss ir labi ar bērniņu un viņš ir drošos apstākļos, un viņam tiek nodrošināts viss nepieciešamais. Bet tomēr tas samērīgums ir jāvērtē,” pauž Ziemele.
Galīgo lēmumu, vai lietu pārsūdzēt, bāriņtiesā un prokuratūrā pieņems pēc pilna sprieduma saņemšanas 2.oktobrī.
Lietas tiesnese rakstiskā skaidrojumā norāda, ka tīšam nodarījumam trūcis pierādījumu, bet nosacīta soda piemērošanu ietekmējos tas, ka vīrietis notikušo nožēlojot un risinot arī savas alkohola atkarības problēmas.
Savukārt sievietei nodarījumu kopums nebijis tik smags, tādēļ – piespiedu darbs.
Tiesas priekšsēdētājs intervijā Latvijas Televīzijai norādīja, ka tiesa savos spriedumos nevar būt tik brīva kā sabiedrība.
“Es saprotu, un tas arī ir pareizi, ka uzmanība ir saasināta un šinī gadījumā tas cietušais bērniņš ir bijis ļoti maziņš. Bet mēs jau sveram, skatoties konkrētu lietu tiesā, konstatējot faktus uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem. Nu, ja nav bijuši tiesas sēdē tie pierādījumi pietiekami, tad jau arī nav iespējams notiesāt. Jo pierādījumu vērtēšanā tiesa jau paliek kā pēdējā instance. Tas nenozīmē, ka tiesa ir pie visa vienmēr vainīga,” komentē Liepājas tiesas priekšsēdētājs Ilgvars Jaunģelže.
Arī tiesu prakse kopumā šādās lietās ir līdzīga, lielākoties - piespiedu darbs vai nosacīta brīvības atņemšana. No 71 personas, kas iepriekšējos divos gados notiesātas par cietsirdību un vardarbību pret bērnu, 45 piespriests piespiedu darbs. Nosacīts cietumsods – 19 personām, bet reāla brīvības atņemšana – 10. Parasti gan ne ilgāk par trim gadiem.
Maksimālais sods saskaņā ar šo pantu var būt līdz pieciem gadiem cietumā, bet šāds bargākais sods nevienam nav piemērots.
Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs atzīst, ka vardarbība pret bērnu ir nežēlība, kas jāvērtē drosmīgi un atbildīgi. Taču arī viņš norāda, ka tiesai jāņem vērā tikai pārbaudīti argumenti.
“Manā skatījumā soda noteikšana ir ļoti jūtīgs jautājums un ļoti atbildīgs jautājums,” norāda Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe. “Un ne katrreiz tiesas domas sakrīt ar sabiedrības domām. Sabiedrībai lielākoties ir prasība pēc daudz bargākiem sodiem. Bet tiesas izvērtē tos pierādījumus, kas ir iesniegti šajā lietā, un arī ņemot vērā gan šīs personas personību, nodarījuma smagumu, atbildību mīkstinošos apstākļus, gan atbildību pastiprinošos apstākļus, un tad arī nosaka sodu,” saka Dzalbe.
Ne vienmēr nozieguma smagumam tiesā derīgus pierādījumus gan iespējams iegūt. Ja vardarbība ir sistemātiska un tīša, pret ko likuma bardzība ir lielāka, bet notiek slēgtā telpā, liecinieku nereti nav. Bērns nevar liecināt vai arī nemaz nesaprot, ka tas, kas pret viņu tiek vērsts, ir nosodāmi un slikti, jo citu dzīvi nepazīst. Arī ekspertīzēs ne vienmēr sekmīgi vardarbību var atklāt, īpaši, ja tā ir psiholoģiska vai bez smagiem miesas bojājumiem. Tā secina Liepājas prokuratūras virsprokurors Atis Dzērvēns.
“Faktiski tā ir sociāla problēma. Tad, kad mums ir sociālajos tīklos vai kur citur jākomentē tas, kas ir tiesā izlemts, nezinot šos apstākļus... Mēs ne uz pusi neesam tik aktīvi, kad mums ir jāsniedz šī palīdzība,” norāda Dzērvēns. “Tas vārds, kas ir ar šo negatīvo pieskaņu – “stučīšana”, kas ir no padomju laikiem... ļoti maz ir tādu, kas ziņo. Ja jūs dzirdiet, ka raud bērns aiz sienas vai ko citu, - ziņojiet! Jā, var teikt, esmu zvanījis, nekas nenotiek, neviens nebrauca... bet izpildiet šo savu pienākumu. Ziņojiet!” mudina Dzērvēns.
Virsprokurors gan arī secina, ka cietumsods tiešām ir galējais soda mērs, jo cilvēku nelabo, drīzāk otrādi.
Piespiedu darbs kopā ar probācijas uzraudzību var būt lietderīgāks sods. To, cik liela daļa tiešām labojas, gan nav viegli aplēst. Otrā iespēja šobrīd ir arī par konkrēto Liepājas gadījumu notiesātajai sievietei, kurai nu atkal piedzimis bērniņš. Kopā ar bērnu viņa atrodoties krīzes centrā pastāvīgā – nu jau citas pašvaldības dienestu uzraudzībā. Bet, kāds būs iestāžu gala lēmums, pagaidām nevar zināt.
Liepājas bāriņtiesā atzīst, ka labo piemēru nav daudz.
“Diemžēl to mums ir tik maz, tik ļoti maz, ka tā ikdiena ir diezgan grūta šajā darbā, jo to pozitīvo momentu ir ļoti maz. Un retu reizi tajā galējā momentā, kad bērns ir šķirts no ģimenes, tad vecāks sāk nopietni pārvērtēt savas darbības un darīt patiešām visu, lai tas nekad neatkārtotos. Tādi piemēri mums ir, bet tas nav vairums gadījumu,” norāda bāriņtiesas vadītāja Ziemele.
