„Pagājušajā gadā mēs piedzīvojām savdabīgu rekordu, jo mums bija 11 323 traumas, kur mūsu mediķi tika saukti palīgā [bērniem]. Tas ir lielākais skaitlis pēdējos piecos gados,” sacīja Cipule.
No viena līdz trīs gadu vecumam bērni traumas gūst lielākoties nedrošā vidē. Viņi gūst apdegumus, gan iedzerot ķīmiskas vielas, gan uzlejot sev virsū.
„Ļoti bieži, gandrīz ikdienu mēs dodamies pie kāda bērniņa, kurš ir uzgāzis karstu zupas šķīvi vai kafiju karstu, kas bērniem ir ļoti traumatiski, jo šajā vecumā apdegumi atstāj dziļas rētas,” atzīmē Cipule.
Lielu daļu traumu bērni gūst, kontaktējoties ar dzīvniekiem.
Tikmēr vecumā no septiņiem līdz 14 gadiem visbiežāk gūst lūzumus, nobrāzumus, dažādas brūces.
Pusaudži traumējas pēc narkotisko vielu vai alkohola lietošanas. Lielākoties traumas gūst sportojot, lecot uz batuta. Tāpat statistiku veido avārijas, kurās bērni iekļūst kā gājēji, mašīnas pasažieri, jo īpaši, kad nav piesprādzējušies. Arī braucot ar velosipēdu.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāve Valda Kjaspere stāsta - uz kādu pasākumu velobraukšanas iemaņu apgūšanai tikai divi bērni bija ieradušies ķiverēs. „Un tad es arī vecākiem jautāju: „Kā jūs domājat, vai likuma neievērošana šobrīd nav Jūsu bērnam kā piemērs, ka mēs tā varam darīt?” Jo bērnam līdz 12 gadu vecumam ķiveres ir jālieto obligāti. Arī tiem, kas ir pasažieri, arī tiem, kas brauc,” norāda Kjaspere. “Ja paskatāmies uz tiem bērniem, kas līdz 12 gadu vecumam ir bijuši likumam pakļāvīgi, viņi pēc tam ķiveri neņem nost. Viņi ir pieraduši pie tā, ka velosipēdistam ir galvā ķivere. Šo atziņu reizēm dažs velosipēdists gūst tikai tad, kad viņš krīt. Jo kā tad krīt velosipēdists – ar galvu pa priekšu,” stāsta direkcijas pārstāve.
Arī mediķi vērtē - krītot no velosipēda, traumas varētu būt uz pusi ne tik smagas, ja cilvēki lietotu ķiveres.
Valsts policija ikdienā redz arī traumas, ko bērni gūst kaujoties. Lielākoties tie ir zēni.
„Un otrs ir meitenes, pret kurām bieži vien tiek vērsti jau smagāki noziedzīgi nodarījumi, kā dažāda veida seksuālas darbības,” norāda Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics. Viņš pauž, ka uz kopējā fona šādu gadījumu ir salīdzinoši maz.
Vecākiem uzmanība jāpievērš trim vidēm, kur lielākoties uzturas bērni – mājas, ceļš uz skolu un no turienes, kā arī skola. Vajadzētu izstaigāt maršrutu līdz skolai kopā. Savukārt saistībā ar krīzes situācijām svarīgākais iemācīt bērnam glābšanas dienesta numuru.
„Mēs nevaram prasīt no bērniem adekvātu, loģisku reakciju situācijā, kura ir nestandarta, kura ir stresa pilna. Jo, būsim godīgi, arī mēs kā pieaugušie bieži vien nespējam tajās nekādā veidā noreaģēt. Mēs sastingstam un beigās pat nesaprotam, kāpēc,” saka Rinkevics.
Tāpat būtiski iemācīt, kā sazināties ar vecākiem, savs vārds, uzvārds.
Vecāki dažkārt bērniem iegādājas arī speciālas aproces, uz kurām uzrakstīts viņu tālruņa numurs. Ir gadījumi, kad bērns ir nomaldījies un nespēj atpazīt apkārtējo vidi. „Viņš tiešām ir vai nu iekāpis autobusā, aizbraucis tālu no mājām. Jūs paši zināt, ir arī gadījumi, kas beigušies letāli. Ir gadījumi, kad kolēģi no Valsts policijas vai pašvaldības policijas šādus bērnus konstatē. It sevišķi, ja tas ir nakts laiks, tumšais laiks, kad mēs saprotam, ka bērnam vispār te nevajadzētu uzturēties,” stāsta Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.
Tādos brīžos bērns var zināt vārdu, taču uzvārds ir sarežģīts un to nosaukt nespēj. Tad bieži vien jāriņķo pa apkaimi, līdz bērns sāk atpazīt kādu veikalu vai skolu un izdodas atrast mājas. „Mēs nevedam bērnus uz policijas iecirkni. Tā ir galējā situācija, kad mēs to darām. Mums ir jānogādā viņš drošā vietā, un tās pārsvarā ir mājas,” sacīja Rinkevics.
Visbiežāk gadījumi ir ikdienišķi. Katru bērna soli kontrolēt nevar. Tāpēc nevajag baidīties vērsties pēc palīdzības, uzsver policijā. Vecāki dažkārt baidās, domādami, ka dienesti pret viņiem vērsīsies, ja bērns ir pazudis. „Ja tā nav apzināta nolaidība pret bērnu, kur vecāki dienām, nedēļām nerūpējas par atvasi, bet tā ir ikdienišķa nelaime, tad, jo ātrāk jūs pasakāt, jo ātrāk mēs varam palīdzēt bērnu atrast. Viņš nav paspējis tālu aiziet. Un bērns tiek atdots tētim, mammai vai vecmāmiņai, un viss ir kārtībā,” atzīmē policijas pārstāvis.
Mediķi tikmēr aicina vecākus audzināt savos bērnos pašapziņu, lai viņiem nebūtu vajadzības pašapliecināties riskantos veidos. Mēģinājumi pierādīt sevi kāda priekšā ir viens no traumu iemesliem. Tāpat Neatliekamās palīdzības dienesta direktore Cipule uzsver, ka svarīgi iemācīt būt drosmīgam. Drosme pienākt klāt un apturēt, ja redz risku. Drosme, braucot ar velosipēdu, vienīgajam no pieciem draugiem uzvilkt ķiveri. Varbūt nākamreiz arī citi to izdarīs.
