„Kā nosaka aizsargjoslu likums, teltis kāpu aizsargjoslā celt nedrīkst, izņemot speciāli ierīkotās vietās, atpūtas vietās, kempingos.” VVD pārstāve Sabīne Jaunbirze skaidro, ka kāpu aizsargjosla ir tā zona pie jūras, kur sākas augu veģetācija, zaļā josla. Šajā zonā nedrīkst nedz kurt ugunskuru, nedz novietot teltis. Uz jautājumu, vai telti ir atļauts celt pludmalē, smilšu zonā, eksperte atbild šādi: „Mēs, inspektori, braucot pārbaudēs, ja telts būs uzcelta smiltīs pie jūras, tad nesodīsim. Labāk telti celt smiltīs tuvāk jūrai nekā kāpu veģetācijai. Pludmalē, ja ugunskurs ir ierakts smiltīs, izveidots apkārt valnītis un iekšā iekurts ugunskurs, tad arī es kā inspektors nesodu. Arī aizsargjoslu likumā ir teikts, ka teltis un ugunskurs ir aizliegts krasta kāpu aizsargjoslā. Nav teikts, ka pludmalē. Aizliegts ir kurt ugunskuru ārpus šīm nolūkam ierīkotām vietām un māju pagalmiem.”
Attiecībā uz telts celšanu pludmalē izņēmums ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Tur arī pludmalē telti celt nedrīkst. Piemēram, Slīteres nacionālajā dabas parkā. Sods par telts uzsliešanu kāpu aizsargjoslā ir iespaidīgs.
„Fiziskai personai, privātpersonai no 30 līdz 1400 eiro. Jā, par telts celšanu krasta kāpu aizsargjoslā. Neskaitot vietas, kur vēl ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Tur jau ir cits tarifs. Šogad kāpās jau ir desmit pārkāpēju. Tas jau ir salīdzinoši daudz, jo aktīvā tūrisma sezona vēl tikai sākas,” stāsta Sabīne Jaunbirze.
Viņa atzīst, ka lielākas raizes inspektoriem rada nevis cilvēki, kas kāpās ceļ teltis, bet gan tie, kas kāpu aizsargjoslā iebrauc ar automašīnām, kā arī braukā pa kāpu joslu ar motocikliem un kvadricikliem.
„Trešais ir kāpu izrakņāšana. Īpaši tagad ir tendence ar tiem metāla meklētājiem iet un rakņāt,” papildina Jaunbirze.
Inspektore skaidro, ka problēma ir ne vien cilvēku bezatbildīgā rīcībā, bet arī brīdinošo zīmju trūkums. Savukārt Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele uzsver, ka Latvijā trūkst vienotu noteikumu, kā uzvesties dabā – kas ir atļauts un aizliegts. Patlaban noteikumi ir sadrumstaloti un atšķiras katrā no pašvaldībām.
"Faktiski katrā teritorijā, katrā pašvaldības teritorijā un arī aizsargājamām dabas teritorijām ir atsevišķi noteikumi. Un tie atšķiras no vienas teritorijas uz otru, līdz ar to tādus vienotus padomus mēs nevaram dot. Ne jau tikai teltis ir problēma. Problēma ir arī, vai drīkst šūpuļtīklu (hamoku) iekārt kokos, vai gar jūru drīkst iet ar suni, vai viņam ir jābūt pavadā, vai visur jābūt pavadā. Vai drīkst sēnes, ogas lasīt. Daudzi jautājumi, ko katra pašvaldība, katra teritorija interpretē savādāk. Bieži ar iemeslu un bieži bez iemesla,” stāsta Ziemele.
"Lauku ceļotājs" šobrīd raksta projektu, lai noteikumi, kā uzvesties dabā, tiktu vienādoti visā Latvijā.
„Piemēram, norvēģi ir izstrādājuši visiem pieejamos dabas noteikumus. Tur nav tikai iespējas. Tur ir arī pienākumi. Mums arī ir tā problēma jārisina un jākomunicē, jo tas, ka mēs neesam pateikuši, ko mēs drīkstam darīt un kādi katram ir pienākumi un iespējas, tā ir taisnība,” norāda Ziemele.
Asnāte Ziemele atklāj, ka, veidojot tūrisma maršrutus Jūrtakai, "Lauku ceļotājs" centies sniegt ieteikumus par nakšņošanas iespējām pie jūras, bet secināja, ka katrā pašvaldībā noteikumi ir citi.
