„Ja prezidents grib kļūt par politisko tīģeri, viņam no sākuma jākļūst par cirkus lāci, pārgriežot lentītes, atklājot pasākumus,” saka bijušais prezidenta Andra Bērziņa padomnieks Edgars Pastars.
Pastars atzīst – Bērziņa priekšteči ar prezidenta pilnvaru izmantošanu izcēlušies spilgtāk. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga izmantojusi prezidenta pilnvaras neizsludināt kādu likumu un ierosināt par to tautas nobalsošanu, savukārt Valdis Zatlers realizējis pilnvaru rosināt referendumu par Saeimas atlaišanu.
Pastars gan uzsver, ka savas pilnvaras gana aktīvi izmantojis arī Bērziņš, virzot Saeimā dažādas likuma iniciatīvas un arī citos, ne tik redzamos veidos: „Piemēram, eiro jautājums. Prezidents kāda pusgada garumā attīstīja interpretāciju vairākos dokumentos, un nevairījās arī to paust publiski, ka, ja gadījumā tiktu savākti šie 34 deputātu paraksti par eiro ieviešanas likuma nodošanu tautas nobalsošanai, viņš to nedarītu.”
Par tīri simbolisku Pastars sauc prezidenta funkciju nominēt ministru prezidentu. Turpretī politologs Ivars Ījabs norāda – šajā priekšvēlēšanu periodā premjera nominēšana atkal ir lielums, ar ko partijas rēķinās, lemjot par atbalstu kādam prezidenta kandidātam. „Es domāju, ka liela daļa Latvijas sabiedrības ir mazliet piemirsusi to laiku, kad tās premjera nominēšanas funkcijas bija ārkārtīgi nozīmīgas, pēdējā laikā, vismaz sākot no 2009.gada, tur nav īpaši lielu diskusiju, ko nominēs, tur bija skaidrs, ka tas ir Dombrovskis, Straujuma. Bet ja atgriežamies, un daudz pazīmes liecina, ka mēs mazliet atgriežamies deviņdesmitajos gados - gan ar to, ka ir liela partiju jezga staigāšana un intrigas - partijas domā, kas notiks kad šis prezidents nominēs vienu vai otru kandidātu,” norāda politologs.
Sandra Sondore-Kukule, kas bijusi prezidenta padomniece trīs termiņus pēc kārtas, atzīst – spēcīga personība var ļaut prezidentam darboties krietni ārpus Satversmē noteiktajām pilnvarām, kā tas bijis ar Vairu Vīķi-Freibergu. „Tas bija laiks, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai un NATO, un prezidente tajā laikā bija ļoti aktīva Latvijas lobiste, Latvijas interešu aizstāve un galvenā diplomāte. (..) Ir ļoti grūti būt izsmērētam pa visu pilnvaru laukumu un reizē būt perfektam visās jomās. Ir ļoti svarīgi jebkuram prezidentam izvēlēties divas, trīs, četras prioritātes,” saka Sondore-Kukule.
Jāpiebilst, ka valsts prezidents arī vada Nacionālo drošības padomi un ir bruņoto spēku virspavēlnieks. Tāpat prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus un vēl vairākas valsts galvas funkcijas iezīmējas kara apstākļos.
