Sadaļas Sadaļas

«Pandēmijas tests» aprūpes namos pārbauda arī darbinieku un klientu psihisko veselību

Pansionātus Covid-19 ir skārusi ļoti smagi, un šīs slimības nodarījums nav mērāms vien tajā, cik darbinieku vai aprūpējamo saslimuši vai miruši. Ļoti daudziem senioriem šī slimība, istabas biedru nāve, stingrie ierobežojumi un tuvinieku nesatikšana atstāj sekas uz psihisko veselību. Tāpat izdegšana, bezspēcība un nezināšana, kad tas beigsies, ļoti smagi pārbaudījusi un iedragājusi arī darbinieku psihisko veselību.

“Tā ir tāda gaļasmašīna, kas psiholoģiski izmaļ cauri”

“Mēs strādājām pa pusotrai “sutkai”, lai varētu vienkārši cilvēkiem nodrošināt vismaz to minimālo aprūpi. Bet sajūtas? Sajūtas bija tādas, ka mani vecīši nedrīkst ciest. Ka viņiem ir jāsaņem maksimāli, ko mēs varam dot,” saka aprūpētāja kādā sociālās aprūpes centrā.

Viņa vēlējās palikt anonīma, tādēļ sauksim viņu par Annu.

Anna atklāj – pandēmija no aprūpētājiem paņēmusi ļoti daudz, īpaši laikā, kad krietni vairāk nekā puse no darbiniekiem bijuši slimi vai karantīnā.

Tomēr pandēmija ļoti mainījusi arī klientus jeb “vecīšus”, kā pati mīļi tos dēvē.

“Viņiem ir ļoti smagi patiesībā. Kaut vai tas trakākais periods, kad tu apzinies, ka visiem tiek istabiņās pienests ēdiens, kad tu nedrīksti iet uz virtuvi, kur tu kopā ar citiem aprunājies, ka tu nedrīksti iet uz zāli, kur tu nodarbojies ar rokdarbiem, zīmēšanu vai vēl kaut ko,” stāsta Anna.

“Cilvēki, varēja just, ka skatās uz tevi, ka tu kā tāds citplanētietis iepeldi iekšā, jo nav vairs pat tā tuvā kontakta. Un tā ir tāda gaļasmašīna, kas psiholoģiski izmaļ cauri.

Un to arī tagad var just – tās atskaņas, kad brīvāk var kustēties, cilvēkiem ir grūti. Jā, un viņus pamudināt aktivizēties daļu vairs pat nav iespējams. Tas ir drausmīgi! Tie, kuri ir izslimojuši, daļai tas ir kaut kādā veidā ietekmējis arī viņu uzvedību. Viņi reizēm paliek agresīvāki, daudz emocionālāki un tā tālāk,” atzīst Anna.

«Pandēmijas tests» aprūpes namos pārbauda arī darbinieku un klientu psihisko veselībuKristaps Feldmanis

Tomēr ne tikai seniori. Arī paši darbinieki ļoti smagi uz savas ādas izjutuši šos laikus un kolēģu saslimšanu. Pati Anna gan no Covid-19 līdz šim izvairījusies.

Lai arī pašvaldības un atbildīgās ministrijas atbalstu Anna sauc par visnotaļ lēnu un nepiemērotu, tomēr tiešā vadītāja darbiniekiem bijusi lielisks enerģijas lādiņš.

“Tad, kad mēs pārgurušas ievēlāmies savā istabiņā, mums direktore pat sataisīja kafiju. Atbalsts ir bijis katru mirkli. Mums ir arī teikts: “Meitenes, jūs aizejiet atpūtieties, meitenes, ievelciet elpu, meitenes, sargiet sevi!” atceras Anna.

Situāciju izprot, bet kļūst aizvien skumjāk

Kāda ir pansionātos dzīvojošo pieredze? Par to piekrita pastāstīt Ligita Liepiņa, kuras 89 gadus vecā mamma atrodas Engures novada pansionātā “Rauda”.

“Ar iemītniekiem tuvumā nedrīkst tikties jau no 2019. gada oktobra, jo tad sākās gripas epidēmija. […] Vasarā varēja aizbraukt un tikties 2 metru attālumā. […] Tas tāds emociju uzplūds bija, ka teicu, ka pansionāta vadība neko nav darījusi, bet īstenībā izrādījās, ka Labklājības ministrija neko nav darījusi,” stāsta Ligita.

Ligita jau pati ciemos netiek, tāpēc viņa atstāsta to, ko par ikdienas dzīvi pansionātā uzzinājusi.

“[…] Dzīvojas viņi katrs savā nodaļā, testi taisīti 3 vai 4 reizes. Tad pozitīvos pārved uz citu nodaļu. Mana mamma līdz šim negatīva. Nodarbības nenotiek. Mammas nodaļā sociālā darbiniece pati sagatavojusi dažādu dziesmu izrakstu kopijas, un viņi sasēžas un padzied. Vismaz kāda izklaide. […] Tirdzniecības veikaliņš tagad nebrauc. […] Pie mammas biju vasaras sākumā.

Tagad pat nesazinos, jo viņai telefons izgājis no ierindas. Es neko vairāk nezinu,” stāsta Ligita.

No viņas paustā var secināt, ka kopumā pirms pandēmijas laika neesot bijis iespējams sūdzēties, ka klientiem tur nav, ko darīt. Ir bijušas iespējas zīmēt, veidot ar plastilīnu, spēlēt galda spēles un darīt daudz ko citu.

Covid-19 krīzes ietekmi uz senioriem pansionātā mana arī iestāžu vadītāji, atzīst Rīgas pašvaldības sociālās aprūpes centra “Gaiļezers” direktors Aldis Virbulis.

“Klienti kopumā ir emocionāli nomākti. Mēs skaidrojam, un viņi izprot situāciju, bet viņu noskaņojums paliek aizvien skumjāks, neskatoties uz to, ka mēs viņus motivējam. Tajā pašā brīdī viņi saprot, ka tas nav tas, kā agrāk, kad viņi varēja savā solī iziet līdz veikalam, iziet kaut kur ārpusē, aizbraukt līdz pilsētai.

Diemžēl tas tā nav, un viņu cerības arvien vairāk un vairāk zūd,” klientu noskaņojumu raksturo aprūpes centra “Gaiļezers” direktors.

Pandēmijas ietekmei uz klientu un darbinieku psihisko veselību piekrīt arī pansionāta “Mežciems” vadītāja Solvita Rudoviča. Viņa skaidro – darbinieki viens otru cenšas uzmundrināt un tiek darīts viss, lai palīdzētu arī klientiem.

“Protams, ka viens otrs ir depresīvs. Viņiem ir zudis dzīvesprieks.

Tie, kuri agrāk bija aktīvāki, jāsaka, ka viņi paliek pasīvi. Neinteresē vairs tās iepriekšējās lietas,” stāsta Rudoviča.

“Tad mēs rīkojām akciju, lai varētu nodrošināt mūsu cilvēkiem pieeju informācijai caur TV. Jāsaka, ka ļoti atsaucīgi bija cilvēki un ziedoja televizorus. Mums ir ziedotas arī planšetes. Cilvēkiem ir ziedoti lielpogu telefoni. Tad arī tur, kur ir kopīgie televizori, mēs laižam dažnedažādus koncertus un vēl cenšamies svinēt dažādus svētkus,” stāsta Rudoviča.

Ārste: Var parādīties gan nomāktība, gan agresija

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārste, psihoterapeite Laura Valaine Rudoviča saka – gan saskarsmes trūkums, gan rutīnas maiņa senioros atkarībā no katra rakstura var radīt gan nomāktību, gan arī agresiju.

Īpaši jāseko līdzi senioriem, kuri sākotnēji bijuši agresīvi, taču ar laiku kļuvuši aizvien noslēgtāki. Jautājums – ko aprūpētājiem darīt, lai senioru dzīvi šajos apstākļos uzlabotu.

“Rādīt, ka jūs saprotat, ka šobrīd pietrūkst šo kontaktu. Varbūt var palīdzēt datoru ieslēgt un noorganizēt “Zoom”. Noteikti arī runāties un rādīt, ka “mēs saprotam, ka jums ir grūti tāpēc, ka pie jums neviens sen nav bijis, un mēs saprotam, ka jūs gribētu ar kādu parunāties.”

Bet ne vienmēr tas ir viegli, jo tās ir smagas izjūtas,” saka psihoterapeite.

“Arī šīm dusmām tāpat apakšā ir skumjas, bēdas un vientulība, bezspēcība un bezcerība, bet ar to ir jārēķinās – ja mēs uzsākam sarunu, mums ir jābūt gataviem arī izturēt un uzklausīt to visu grūto, kas tur būs un nesākt mācīt – “domā pozitīvi! Gan jau viss būs labi!”. Kaut kad arī būs labi, bet šobrīd ir grūti, šobrīd tiešām ir grūti,” saka ārste.

Psihoterapeite Laura Valaine skaidro – lai nodibinātu patiesu kontaktu un palīdzētu senioriem, ir svarīgas trīs lietas. Pirmā lieta ir uzklausīt, bet patiesi uzklausīt, ne tikai izlikties. Otra komponente – izrādīt interesi, un trešā lieta ir pieņemt to, ko seniors saka, ka tas, kā jūtas, tā tiešām varētu būt un nav nekas pārmetams.

Tomēr pirms tam svarīgi saprast, vai izdegšana nav skārusi jau pašu. Arī darbinieki sev un kolēģiem var palīdzēt.

“Cilvēki, kas ir izdeguši, to paši noliedz vai nespēj apzināties, vai negrib tam noticēt, līdz ar to nākas pašam atzīt, ka man ir grūtāk, es palieku aizkaitinātāks. Es vairāk nespēju izveidot tādu kontaktu, kā es spēju agrāk. Ja man agrāk gribējās iet uz darbu un šobrīd vairāk negribas, – tās ir pazīmes, kas liecina, ka ir izdegšana, un tad ir jāskatās, kā sevi pasaudzēt. Vai ir iespēja kaut kā atvieglot savu darba rutīnu, kādas man ir atpūtas iespējas, kā es savu brīvo laiku pavadu, kā es jūtos mājās. Un, ja gadījumā saprotot, ka ir šī izdegšana un nav iespējams šobrīd darba vidē pamainīt kaut ko uz labāku pusi vai arī apkārtējā vidē, tad profesionāla palīdzība arī pašiem aprūpētājiem [nepieciešama],” spriež Valaine.

Viņa arī pauž bažas, ka pandēmijas sekas uz cilvēku, īpaši uz veco ļaužu psihisko veselību, visticamāk, atstās ilgstoši.

Tomēr jau šobrīd ir iespējams palīdzēt. Centru vadītāji var atbalstīt darbiniekus, darbinieki klientus un viens otru, bet, ja jūt, ka ar situāciju netiek galā paši, tad jāmēģina spriedze mazināt, savukārt, ja tas neizdodas, nav jākautrējas prasīt speciālista palīdzību.

LM: krīze parāda vājās vietas

LM Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis DūdiņšDaira Zīle

Covid-19 krīze parādījusi vajās vietas sociālās aprūpes iestādēs, atzina Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš. Viņš gan norādīja, ka situācija ir atkarīga no konkrētās iestādes.

“Šajā situācijā vinnējušas ir tās institūcijas, kur savā laikā jau izveidotas gan “baltās istabas”, gan kapelas, lai klientiem nodrošinātu psihoemocionālo mieru. Un vienojušās iestādes, kur ir līgumiskās attiecības vai štata ir psihologs. Ļoti, ļoti lieliski noder šajā situācijā,” pauda Dūdiņš.

LM radusi iespēju nodrošināt kolektīvo supervīziju sociālās aprūpes institūciju darbiniekiem. Tas esot pieprasīts, un to apmeklē vairāki simti darbinieku, sacīja Dūdiņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt