Kopš pandēmijas sākuma kopumā Latvijā ir reģistrēti 92 906 saslimšanas gadījumi un 1746 cilvēki ir miruši. Vakcinēti līdz šim ir 91 086 jeb aptuveni 4,81% iedzīvotāju, un lielākā daļa no tiem saņēmuši tikai pirmo vakcīnas devu.
Kā vīruss ir izplatījies gada laikā – asāk iezīmētā līkne rāda ikdienas saslimstību, bet lēzenākā ir izlīdzinātais rādītājs ik pa 14 dienām pēc pozitīvo testu procentiem:
12. martā tieši pirms gada pirmo reizi izsludināja ārkārtējo situāciju, slēdza skolas, lielos publiskos pasākumus, drīz apturēja arī starptautiskos pasažieru pārvadājumus.
25. martā daļēji slēdza tirdzniecības centrus nedēļas nogalēs. 29. martā noteica pulcēšanās ierobežojums – kopā tikai 2 cilvēki ar 2 metru distancēšanos. Vīrusa uzliesmojums noplaka, pēc nepilniem trīs mēnešiem 9. jūnijā ārkārtējo situāciju varēja atcelt un ierobežojumus būtiski mīkstināt. Latvija to paveica izcili labi, salīdzinot ar citiem.
Mēnesi vēlāk, 8. jūlijā, Slimību profilakses un kontroles centrs jau atkal cēla trauksmi, jo saslimstība pieauga. Septembra beigās jau bija straujš lēciens. Bet ārkārtējo situāciju izsludina tikai 9. novembrī. Par 2 cilvēku un 2 metru principu sprieda 26. novembrī.
Ieceļotāju kontroli pastiprināja no 7. decembra. Visbeidzot ķeras pie vēl stingrākiem līdzekļiem nekā pavasarī: no 19. decembra – veikali tirgo preces tikai pēc sarakstiem. Bet no 30. decembra ievieš mājsēdi svētkos un nedēļas nogalēs no 10 vakarā līdz 5 rītā. Skolas marta otrajā pusē pilnībā pārgāja uz attālinātām mācībām, bet atkārtoti tas notika no šā gada 25. janvāra. Otrais uzliesmojums ir uznesis mūs līdz saslimstības virsotnēm Eiropā.
Slimības izplatība un valdības rīcība pret to:
Ārkārtējo situāciju pavasarī izsludināja, kad Latvijā dienā konstatēti seši saslimšanas gadījumi un saslimstības procents bija ievērojami zemāks nekā rudenī, kad to izsludināja pie 4,44% pozitīvu testu līmeņa 14 dienās un 357 saslimušajiem dienā.
Skolas. Līdzīgu ierobežojumu kā pavasarī, kad visas klases pārtrauca mācības klātienē, ieviesa tikai ziemā – kad 14 dienu pozitīvo testu procents bija vairāk nekā dubultīgi lielāks. Šo gan var saprast – skolu noturēšana pēc iespējas ilgāk klātienē bija valdības politiski nosprausts mērķis.
Kas notika ar citiem ierobežojumiem, piemēram, ceļošanu? Pavasarī starptautiskos pasažieru pārvadājumus apturēja pie 2,21% pozitīviem saslimstības testiem un ierobežojumus mīkstināja tikai pēc diviem mēnešiem. Bet otrajā uzliesmojumā stingrāk uzraudzīt ieceļotājus sāka pie teju trīskārt lielākiem saslimstības procentiem.
Par pulcēšanās ierobežojumu, tā saukto 2 un 2 principu, ka, neievērojot 2 metru distanci, kopā drīkst doties tikai divatā vai kopā ar tiem, kuri dzīvo vienā mājsaimniecībā, rudenī sprieda, kad saslimstība jau ievērojami izplatījusies.
Tirdzniecības centrus nedēļas nogalēs pavasarī daļēji slēdza jau pie saslimstības, kas bija uz pusi mazāka nekā rudenī.
Ko no šī var secināt? To, ka, iespējams, septembra beigās bija jārīkojas izlēmīgi. Bet tā nenotika. Vēl novembra sākumā, kad premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) gribēja izsludināt ārkārtējo situāciju, ministri tam nepiekrita. Līdz ar to diez vai var apgalvot, ka iedzīvotāji būtu slikti ievērojuši ierobežojumus. Tie drīzāk bija ieviesti par vēlu.
Un izskatās arī, ka daudz efektīvāk strādā tūlītēji un stingrāki ierobežojumi nekā pakāpeniski un izstiepti laikā. Jo pirmajā uzliesmojumā pavasarī vīrusu izdevās nokontrolēt pa nepilniem trīs mēnešiem, bet tagad tas varētu prasīt vairāk nekā piecus, ja ārkārtējā situācija tiks atcelta 6. aprīlī, kā tas līdz šim ir paredzēts.
