Atvērtie faili

#33 Latvija granulu ražošanas lielvalsts: vai industrija kaitē klimatam

Atvērtie faili

#35 Pusmiljons bagažniekā: kāpēc Magoņa paņemtā nauda nav kukulis

#34 Pandēmija grauj psihisko veselību: Kā VM tērēs jomai atvēlētos 7 miljonus

Pandēmija uz iedzīvotāju psihisko veselību atstāj dramatiskas sekas. Vai valsts palīdzības plāns būs efektīvs?

Pandēmija ir kļuvusi par lielu pārbaudījumu cilvēku psihiskajai veselībai. Vēl pirms sērgas saņemt palīdzību krīzes brīdī Latvijā nebija vienkārši, runāt par savu mentālo veselību – gandrīz tabu, un tā visa rezultāts – nelaimīgas dzīves un augsti pašnāvību rādītāji. Veselības ministrija šogad tikusi pie 7 miljoniem eiro, lai īstenotu īpašu psihiskās veselības plānu. Cik tas ir efektīvs? 

ĪSUMĀ:

Problēmu sākums – vardarbība ģimenē

„Hei! Prieks tevi redzēt atpakaļ manā “YouTube” kanālā. Šodienas video būs par to, kā es izveidoju šādu neitrālo toņu izlaiduma grimu…” tā sociālo mediju projektu vadītāja Sintija Vizule internetā dalās ar padomiem par kosmētikas lietošanu.

Aplūkojot viņas košos “Instagram” un “YouTube” profilus, nevarētu iedomāties, ka aiz tiem slēpjas smagas sāpes.

„Instagramā man gribas atspoguļot, protams, tikai visas pozitīvās lietas. Jā, kosmētika, forši. Bet patiesībā šie posti tiek ieplānoti, un patiesībā es sēžu gultā un raudu. Tā kaut kā... īstenībā tā realitāte ir pavisam cita,” atklāj Sintija.

Sintija uzreiz piekrita pastāstīt par savām psihiskās veselības problēmām un ilgo ceļu uz to apzināšanu.

Tieši pirms pandēmijas viņa zaudēja darbu un tā meklējumos bija visu iepriekšējo gadu.

Bezdarbs viņas emocionālo stāvokli pasliktināja, taču būtiskākie cēloņi meklējami senāk – pusaudžu gados.

“Es piedzīvoju emocionālu un fizisku vardarbību ģimenē, attiecīgi tas uzreiz nāca ārā kaut kur skolā ar attieksmi, un es arī sūdzējos skolas psiholoģei, ka man neiet īsti skolā tādēļ, ka man ir problēmas ģimenē. Bet skolas psiholoģe, laikam labu gribēdama, sazinājās ar maniem vecākiem, un tas noveda pie tādas situācijas, ka mājās es dabūju trīs reizes stiprāk. Tas bija tas, kad es sajutu to, ka īsti nevaru uzticēties cilvēkiem un ka vienkārši ir kaut kā jāsamierinās ar to situāciju, un tiklīdz paliks 18 gadi, tā iešu prom no vecākiem. Nu tādas tipiskās pusaudžu domas,” stāsta Sintija.

Sieviete ar depresiju. Attēls ilustratīvs.

Sintija ar slikto pašsajūtu samierinājās arī vēlāk. Grūtības koncentrēties darbavietās un garastāvokļa maiņas norakstījusi uz to, ka tāda vienkārši ir sieviešu daba. Līdz nonāca zemākajā punktā.

“Es arī nonācu pie pamatīga tāda “breakdown”, kad es biju histērijā, es vienkārši nezināju, ko darīt ar savu dzīvi, es esmu kārtējo reizi pazaudējusi darbu, un es nezinu, kā tālāk dzīvot, un tad es arī vērsos pie savas ģimenes ārstes, jo es zināju, ka pie psihiatra var pierakstīties bez maksas un jebkurā laikā, bet es sapratu, ka man vajag kaut ko vairāk nekā vienkārši psihiatru,” atzīst Sintija.

Palīdzēja tas, ka es gribēju mainīt lietas

Ģimenes ārste iekārtojusi ambulatorā centra „Veldres” dienas stacionārā. Mēnesi katru dienu Sintija apmeklēja dažādas grupu un individuālās nodarbības.

“Pats, pats svarīgākais ir tas, ka es biju atvērta tam, es gribēju mainīt kaut ko. Tas, manuprāt, bija tas, kas man ļoti palīdzēja, jo es gribēju mainīt lietas, un tur es arī saņēmu kārtīgu diagnozi, kas man ir. Es izpildīju visus testus, es runājos ar terapeitiem, un tieši terapija bija tas, kas man palīdzēja visvairāk. Tieši šī runāšanās un [spēja] izrunāt, un fiziski paņemt priekšmetu un aizmest savas kaut kādas problēmas, kas ir vilkušās gadiem līdzi,” stāsta sieviete.

Palīdzību varēja saņemt bez maksas, un Sintija uzsver, ka tas ir būtiski.

Cilvēks, kurš palicis bez darba, nevar atļauties privātu ārstēšanu. Turklāt ir gadījumi, kad lūgt palīdzību ģimenei nevar, jo tieši tuvinieki ir problēmu avots.

Sintija joprojām regulāri apmeklē psihiatru.

Viņai ir bipolārie personības traucējumi. Visticamāk, jau ilgāku laiku, taču allaž sev iestāstījusi – ka viņai vienkārši lemts būt nelaimīgai un dzīve piešķīrusi cietējas statusu. 

“Vairākas reizes gadā man ir periodi, kad man ir ļoti, ļoti augsts, pacilāts garastāvoklis, man liekas, ka es varētu gāzt kalnus, man ir ļoti grandiozas idejas, esmu ļoti pašpārliecināta, ļoti gribas tērēt naudu, varu savākties kredītus, nu ļoti neapzināti dzīvot. Tas ir tāds tā kā ballīšu periods. Savukārt pēc šīs mānijas nāk ļoti depresīva epizode, kad tiešām liekas, ka viss… pasaules gals un vistrakākās domas nāk galvā,” par savu stāvokli stāsta Sintija.

Emocionālo līdzsvaru palīdz noturēt medikamenti, un beidzot var dzīvot bez trauksmes sajūtas. Arī miegs uzlabojies. Tāpēc Sintija aicina meklēt palīdzību laikus, negaidīt kā viņa – desmit gadus.

„Manuprāt, tieši tas nosaukums slimībai ir ļoti, ļoti interesants tieši ar to vārdu – robežas, jo tā ir viena robeža, kuru tu pārkāp uz otru pusi, un tu esi cits cilvēks…” tā par sadzīvošanu ar robežstāvokļa personības traucējumiem Veselības ministrijas kampaņā “Viss ir Norm.a” stāsta Madara.

Sintija ir sekojusi līdzi kampaņas cilvēkstāstiem un apbrīno viņus par drosmi dalīties pieredzē.

Tas arī iedvesmojis viņu neslēpt pašas piedzīvoto, lai mazinātu sabiedrībā valdošo stigmu pret psihisku saslimšanu.

Pandēmija uz iedzīvotāju psihisko veselību atstāj dramatiskas sekas

Pandēmija uz iedzīvotāju psihisko veselību atstāj dramatiskas sekas. Pašnāvību ziņā Latvija jau labu laiku ierindojas Eiropas top pieciniekā, līdz šim gan pašnāvību skaitam bija tendence samazināties. Taču pērn tas atkal pieaudzis.

Rīgas Stradiņa universitātes pētnieku jūlijā veiktā aptauja atklāj, ka gandrīz 14% iedzīvotāju pandēmijas pirmā uzliesmojuma laikā piedzīvojuši distresu vai pat depresiju.

Īpaši apdraudēti ir tie, kuri ar psihiskās veselības problēmām saskārušies jau agrāk.  

“Tiem, kam ir bijusi klīniska depresija, tiem pašnāvību idejas pieauga par 13% tajā laika periodā;  tiem, kam bija dzīves laikā pašnāvību mēģinājumi, tiem par 27% pieauga pašnāvību domas,” atklāj profesors Elmārs Rancāns.

Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidents profesors Elmārs Rancāns

Tomēr Covid-19 radītā spriedze šūpo visu sabiedrību. Profesors Rancāns min piemēru par zaru, kas ilgstoši tiek locīts, līdz tas kādā brīdī neizbēgami lūzīs:

“Tāpat tu esi bioloģiska būtne un tad tam katram tas limits ir… lūst visi. Tikai atkarībā, cik liels tas slogs ir. Jebkurā gadījumā, kā mēs visi zinām, salauztu sadziedēt ir grūtāk, nekā novērst to, lai tas nelūst.”

Viens no lielākajiem riska faktoriem pašnāvībai ir iepriekšējie mēģinājumi, savukārt depresija no visām psihes slimībām visciešāk ir saistīta ar pašnāvībām.

Psihiatrijā esot tāds likums: jo smagāka, hroniskāka slimība, jo lielāka iespējamība, ka pacients slimos ar depresiju kā blakus esošu saslimšanu.

Covid-19 gadījumā to pastiprina neziņa, kas ir būtisks psiholoģisks aspekts.

“Ja veidojas informācijas vakuums, ļoti bieži cilvēks tīri psiholoģiski to aizpilda ar savām bažām. Un bažas ir negatīvas, tu visu laiku sēdi kā uz pulvera mucas, un tad, ja vēl rodas sajūta, ka tu to procesu nevari ietekmēt un kontrolēt, tad ir vēl trakāk,” skaidro profesors.

Covid-19 laikā attālinātās konsultācijas – dažiem riskantas 

Psihiskā veselība nav bijusi valdību prioritāte. Tikai nesen atbalstīts vēl veselības ministres Ilzes Viņķeles (“Attīstībai/Par!”) vadībā izstrādātais plāns psihiskās veselības uzlabošanai Latvijā. Kādiem mērķiem piešķirti septiņi miljoni eiro, un vai ar to pietiks?

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorajā centrā „Pārdaugava” pandēmijas laikā psihiatra konsultācijas tiek organizētas pēc iespējas attālināti. Pirmreizējās vizītes gan notiek klātienē.

Pirms deviņiem no rīta tur veidojas neliela pacientu rinda. Uzgaidāmajā telpā var dzirdēt, kā pēc katra apmeklētāja tiek dezinficēts kabinets – uz tā rēķina saīsināts pieņemšanas laiks.  

Ambulatorā centra vadītājs psihiatrs Elmārs Tērauds klāsta, ka „atkārtotas konsultācijas telefoniski notiek apmēram 30% jeb varbūt pat vairāk šobrīd. Protams, ka tādā īstermiņā –  mēnesis, divi, kur vajag pārrunāt medikamentu efektivitāti, kaut kādas blakusparādības, efektus, to mēs varam izdarīt, bet tomēr ir sajūta, ka kāds otrais, trešais mēnesis – tur jau paliek riskanti”.

“Ir jau pacienti, kuri ir ļoti atbildīgi un izprotoši, trauksmes pacienti un depresijas pacienti, viņi drīzāk nāks un teiks par to, kas ir viņu problēma, nekā noslēps, bet ir šizofrēnijas pacientu grupa, demences pacienti, kuru izpratne par saviem veselības traucējumiem ne vienmēr ir pilnvērtīga, līdz ar to šeit attālinātās konsultācijas ir tādas riskantas, teiksim tā,” skaidro  Tērauds.

Pirmās Covid-19 ārkārtējās situācijas laikā pacientu pieņemšana dienas stacionārā bija apturēta. Šobrīd stacionāram ļauts darbu turpināt.

„Jo ir liels cilvēku daudzums, kam ir nepieciešama šī intensīvā ārstēšanās, psihiatriskā rehabilitācija, darbs ar klīnisko psihologu, ar mākslas terapeitiem, fizioterapeitiem, ergoterapeitiem. Mēs esam atcēluši pilnībā grupu nodarbības, kas, protams, ir slikti, jo ir mazāka piekļuve pie speciālistiem, bet visas nodarbības notiek individuāli. Dienas stacionārs strādā, un nupat jau atkal ir rinda uz kādām trīs, četrām nedēļām,” stāsta Tērauds.

Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Elmārs Tērauds

Pakalpojumu pieejamības uzlabošana ir būtiska jaunā psihiskās veselības plāna sadaļa.

Paredzēts palielināt speciālistu skaitu ambulatorajos centros, piesaistīt arī privātā sektorā strādājošos.

Gandrīz divi miljoni eiro šogad atvēlēti bezmaksas konsultācijām, kuras pacients varētu saņemt ar ģimenes ārsta nosūtījumu.

Psihiatrs Elmārs Tērauds iepazinies ar plānu un to vērtē atzinīgi, tomēr norāda, ka teorija vēl jāievieš praksē.

“Ja tas ir veselības aprūpes pakalpojums, tam visam apakšā ir kaut kāda struktūra, kaut kāds finansēšanas modelis, kaut kāda dokumentācija, tām konsultācijām ir jānotiek kaut kādā vietā, struktūrvienībā, kabinetā, šim kabinetam ir jāatbilst kaut kādām prasībām, tad ir runa par klīniskajiem psihologiem, kas varētu tikt iesaistīti, tur šobrīd ir diezgan daudz organizatorisku jautājumu,” spriež Tērauds.

Plānā paredzētās bezmaksas konsultācijas sniegtu klīniskie un veselības psihologi. Taču viņiem samaksāt atlīdzību no veselības budžeta nav vienkārši, jo viņi ieguvuši humanitāro, ne medicīnisko izglītību. Kamēr viņu statuss nav atrisināts, ministrijā plāno, ka pārejas posmā psihologiem būs jāreģistrējas Nacionālajā veselības dienestā.

Speciālistu piesaistīšana valsts konsultācijām var izrādīties problemātiska

Diskutabla ir arī plānotā samaksa par konsultāciju – 24 vai 28 eiro atkarībā no tā, vai speciālists papildus apguvis arī psihoterapijas metodi.

Realitātē, piemēram, psihoterapeita konsultācija klīnikās vidēji maksā 30–60 eiro. Pieprasītu speciālistu likme ir vēl augstāka.

„Es domāju, ka ārsti psihoterapeiti arī nestāv rindā uz šādu iespēju sniegt palīdzību, jo viņi visi ir kādās darbavietās, privātpraksēs, es domāju, ka ar personāla resursu piesaistīšanu šeit būs nopietnas problēmas,” pieļauj Tērauds.

Veselības ministra padomniece Marta Krivade ir optimistiskāka.

“Pirms mēs gatavojām šo plānu, mēs tādu mazu pilotpētījumu uztaisījām, kur mums atsaucās aptuveni 113 speciālisti – psihologi, kuri teica, ka varētu apsvērt sadarbību, ne uz pilnām slodzēm, bet dažām stundām nedēļā. No otras puses, mēs ļoti labi apzināmies, ka šis tarifs varētu būt gandrīz divreiz mazāks, nekā būtu viņam iespējams nopelnīt privātajā sektorā. No trešās puses, mēs arī zinām, cik daudz maksā Lietuva šiem speciālistiem, un mūsu tarifi ir ļoti līdzīgi, ja pat ne vienādi šobrīd,” norāda Krivade.

Veselības ministra padomniece Marta Krivade

Krivade cer, ka sadarbosies tie speciālisti, kuriem tas nav tikai naudas jautājums, jo runa ir par sabiedrības veselību.

Un Veselības ministrijā tikai priecāsies, ja iesaistīties būs gatavi arī ārsti psihoterapeiti.  

“Viņi izteica arī viedokli, ka varbūt valsts būtu gatava to veidot kā līdzmaksājumu, respektīvi, ja konsultācija ir dārgāka, tad starpību nosedz pacients, bet šobrīd Veselības ministrija tādu politiku neīsteno nevienā specialitātē tāpēc, ka tas noteikti ietekmētu konsultāciju cenas nozarē, un tas nozīmē, ka cilvēki ar mazākiem ienākumiem, kuriem, iespējams, ir īpaši svarīgas šīs konsultācijas, netiktu, jo viņiem vienmēr būtu jāpiemaksā,” klāsta Krivade.

Apšauba Covid-19 krīzes tālruņa lietderību

Pandēmijas laikā ievērojami pieaugusi krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” diennakts tālruņa noslodze.

“Daudz biežāk tiek akcentētas ar Covid-19 netiešajām sekām saistītās problēmas, proti, darba,  ienākumu grūtības, vardarbība ģimenē, bažas par tuvinieku veselību, vientulību un pašnāvības domas. Ja mēs skatāmies statistiku pirms un pēc Covid-19 ierobežojumu ieviešanas, proti, par pagājušā gada martu, tad tālruņa noslodze ir pieaugusi jau vairāk nekā par pusi, kas ir ļoti nozīmīgs rādītājs,” atklāj centra "Skalbes" atbalsta tālruņa speciālists Raivo Vilcāns.

Nupat palielināta krīzes tālruņa kapacitāte un ieviests jauns pakalpojums – bezmaksas psihologa konsultācijas tiešsaistē, par kurām centram maksā valsts. Lai pieteiktos, ģimenes ārsta nosūtījums nav nepieciešams.

Tikmēr paralēli Psihiskās veselības plānā paredzēts izveidot jaunu – vienotu Covid-19 atbalsta tālruņa līniju krīzes skarto personu psiholoģiskam un konsultatīvam atbalstam.

Nozarē tās lietderību apšauba.

Psihoterapeitu biedrības valdes loceklis Nils Sakss Konstantinovs norādīja, ka jau esošie atbalsta tālruņi labi pilda savu funkciju.

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs

“Kāpēc telefoni ir interesanti, tāpēc, ka tas ir ļoti viegli ieviešams pakalpojums. Reāli viss, ko vajag, ir ļoti daudz naudas un viena telefona līnija, es domāju, ka tas drīzāk ir tas iemesls, kāpēc šādus pakalpojumus ievieš, jo tas ir visvienkāršākais, ko var darīt, lai to finansējumu apgūtu,” sprieda Konstantinovs.

Šogad tālrunim atvēlēti 430 000 eiro, un plānā norādīts, ka 2021. gada pirmajā pusgadā tiks apkalpoti 150–250 zvanu dienā.

“Tas gan nekādā veidā nevar būt reāli, jo mēs zinām, cik zvanus saņem telefona līnijas šobrīd, teiksim, krīzes centrā tādā ļoti karstā, sliktā dienā tie ir varbūt maksimums pārdesmit, trīsdesmit zvanu, šķiet rekorda dienās pie piecdesmit zvaniem ir bijis. Ļoti bieži ir dienas, kad ir divi zvani, pieci zvani, nu mēs šādā rangā skatāmies. Iedomāties, ka pēc pusgada 150–200 cilvēku zvanīs nemitīgi uz šiem telefoniem, tas ir nedaudz naivi,” norāda Konstantinovs.

Veselības ministrijā jaunu atbalsta telefonu tomēr aizstāv. Ar „Skalbēm” līgums noslēgts līdz šī gada vidum; līdz tam laikam plānots iepirkums par valsts uzturētu vienotu līniju. Jādod iespēja piedalīties visiem, kuri var nodrošināt šādu pakalpojumu, norāda Marta Krivade.

Ar ko šis krīzes tālrunis atšķirsies no jau esošajiem? Tā būs valsts uzturēta diennakts psihoemocionālā palīdzība, ar starptautisku numuru 116123, kas ir vienots Eiropas Savienībā.

„Arī šie dažādie telefoni – cits ir no plkst. 12 līdz 16, vēl kādas no 9 līdz 17, Covid-19, ļoti sadrumstalotas un dažādas ir tās palīdzības,” piebilst Krivade.

Zvanu skaits aplēsts, ņemot vērā ieceri šajā telefonlīnija apvienot “vairākus palīdzības veidus, bet es jums varu pateikt šobrīd, ka es nevaru tā ļoti konkrēti izstāstīt, jo mēs neesam vēl sākuši pie tā darbu. Mēs šobrīd dzenam uz priekšu to, kas mums ir aktuālākais un degošākais, un tad nākamais degošais ir darbs pie šī tālruņa,” sacīja Krivade.

Psihiskās veselības plānā paredzēts atbalsts arī pašiem mediķiem. Veselības aprūpē strādājošos kā vienu no riska grupām izceļ arī psihiatrs Elmārs Tērauds.

„Es domāju, ka šī cilvēku grupa, – beidzoties krīzei, tur būs diezgan daudz problēmu ar izdegšanas stāvokļiem, ar ilgstošām darba nespējām,” spriež Tērauds.

Psiholoģiskais atbalsts medicīnas darbiniekiem un arī policistiem ir pieejams jau tagad – to nodrošina “Skalbes”. Palīdzību gan lūguši ļoti nedaudzi – kopš aprīļa bijušas 17 konsultācijas.

Stigma pret psihisku problēmu mediķu aprindās varētu būt vēl lielāka nekā plašākā sabiedrībā.

Jaunības izmisums – pusaudze mēģina izdarīt pašnāvību

Vēl viena sabiedrības grupa, kurai šajā laikā pievērsīs īpašu uzmanību, ir bērni un jaunieši. Kāds ir valsts plāns viņu psihiskās veselības stiprināšanai?

„Patiesībā es domāju, ka par to ir jārunā, jo līdz šim es tā kā nesaskāros ar to, bet diemžēl mans bērns mani noraida un ir tā, ka es pati eju pie psihiatra un vispār es jūku prātā, un visa ģimene jūk prātā,” stāstīja 16-gadīgas meitenes mamma, kuras identitāti Latvijas Radio neatklāj.

Raidījuma tapšanas brīdī pusaudze atradās Bērnu slimnīcā. Pirms Ziemassvētkiem viņa mēģināja atņemt sev dzīvību.

Mamma uzskata, ka patieso iemeslu zina tikai meita pati, tomēr pieļauj, ka tas bijis vairāku faktoru kopums. Skolas maiņa, draugu ietekme, vilšanās par atcelto ārzemju ceļojumu, iespējams, pat tas, ka viņai nav pašai savas istabas. 

“Un es biju aizgājusi gulēt, un man sāpēja kakls, gāju izskalot kaklu, un viņa stāvēja mājās, virtuves stūrī, koridorā visa dubļaina un tāda... tā kā līgojās. Es jautāju, vai viņa ir dzērusi, tā kā uzrunāju viņu, un viņa neatbildēja neko,” atceras mamma.

Šobrīd mamma nezina, kā reaģēt uz notikušo. Uz mājām doties meita nevēlas, taču tuvojas brīdis, kad viņu no slimnīcas izrakstīs. Kā rīkoties tālāk?

Ārsti ieteikuši kognitīvi biheiviorālo terapiju – tas ir maksas pakalpojums, turklāt pilsētā, kur ģimene dzīvo, tas nav pieejams.

“Ir tas Pusaudžu resursu centrs, un es tur visu laiku zvanos, zvanos, un viņi man pateica, ka viņi spēj palīdzēt, ja nedēļu iepriekš zina, kad viņu laiž ārā, tad viņi var palīdzēt. Bet ja man viņu izlaiž ātrāk ārā? Es nezinu. Psihiatri, psihologi, psihoterapeiti man ir jāmeklē pašai. Pa valsti uz jūniju es varu dabūt kaut kādu dakteri, līdz tam laikam viņa var vēl 10 reizes paspēt iztaisīt nākamo pašnāvību... Arī par maksu tie psihiatri ir jāgaida divus mēnešus kā minimums, un maksa ir 80 eiro, plus vēl tā ir Rīga, man ir jābrauc uz Rīgu,” stāstīja mamma.

Bērnu psihiatrijas klīnikā trūkst resursu atbalsta sniegšanai

Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja Laura Ķevere stāstīja, ka slimnīcā nepietiek resursu, lai nodrošinātu atbalsta terapiju arī bērnu vecākiem. Tomēr mediķi sniedz rekomendācijas, kā tālāk rīkoties. Zelta recepti gan neviens nepateiks.

“Man te tagad arī viens tāds pacients bija decembrī, un tagad nonāca pēc atkārtota pašnāvības mēģinājuma, un ar visu to, ka iet uz Pusaudžu resursu centru un visur kur, ja viņš obligāti tiks kaut kādā programmā un uzreiz ies pie psihologa, pateikt, ka tā ir garantija, ka nekas tāds neatkārtoties, arī tā nav,” stāsta Ķevere.

Ja nepieciešama kompleksa palīdzība, bērns var turpināt ārstēties dienas stacionārā. Bet katrs gadījums jāvērtē individuāli.

“Nav jau arī tā, ka obligāti vienmēr tikai tas kognitīvi biheiviorālais, ir jau arī citas psihoterapijas iespējas. Bet par reģioniem diemžēl ir tā, ka Rīga, Pierīga, tas jā, bet ārpus Rīgas tā situācija ir diezgan tāda pašvaka,” atzina Ķevere.

Ārste novērojusi, ka šobrīd stacionārā nonāk ļoti daudz pusaudžu. Arī pētījumi rāda, ka vairāk nekā 70% jauniešu pandēmijas laikā bijušas psihiskās veselības problēmas.

Veselības ministrijas plāns paredz paplašināt Bērnu slimnīcas fonda izveidoto Pusaudžu resursu centra kapacitāti un līdz gada vidum attīstīt filiāles reģionos – Liepājā, Daugavpilī un Valmierā.

Padarīt pieejamāku centra īstenoto, valsts apmaksāto programmu depresijas un pašnāvības risku mazināšanai – šobrīd uz to rindā gaida 20 jauniešu.

„Mentālā veselība sastāv no ļoti dažādām lietām, un jauniešu vajadzības ir dažādas, to nevar noklāt viena veida psihologu konsultācijas, lai cik daudz mēs tās arī sniegtu, lai cik naudas tur ieliktu,” brīdina Konstantinovs.

Psihoterapeits Nils Saks Konstantinovs, kurš šobrīd vada privātu Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centru, kritizē, kāpēc līdzekļi piešķirti tikai vienam pakalpojumu sniedzējam – Bērnu slimnīcai, un vienam konkrētam projektam, kas paredzēts salīdzinoši mazam bērnu skaitam – Depresijas un pašnāvības risku mazināšanas programmai.

Būtiski izglītot pašus bērnus mentālās veselības profilaksē

Konstantinovs norādīja, ka plāna izstrādē nav iesaistīta nozare un nav piedāvāti risinājumi, kas sasniegtu pēc iespējas vairāk jauniešu visā Latvijā.

“Tas ir pilnīgi droši zināms, ja mēs runājam par jauniešu mentālo veselību, ka tās lietas, kas palīdz, ir diezgan vienkāršas. Mums nevajag augsti kvalificētus speciālistus, lai nodrošinātu lielākajam, absolūtajam vairākumam šo palīdzību, absolūti mums nevajag vest lielāko daļu pie rokas uz psihologa kabinetu, vēl jo mazāk mums vajag viņus vest uz slimnīcām un citām vietām. Mēs varam ar viņiem runāt skolās, ģimenēs, skolu psihologu kabinetos, vietās, kur viņi pulcējas – tas ir tas, ko nozīmē sabiedrībā balstīts pakalpojums, kas veidojas tajās vietās, kur tie jaunieši ir,” stāsta Konstantinovs.

Būtiski izglītot pašus bērnus mentālās veselības profilaksē, lai viņi varētu palīdzēt paši sev un saviem draugiem. Jo jaunieši bieži vien palīdzību meklē nevis pie pieaugušā, bet viens pie otra.

“Arī godīgi jāpasaka, šis pandēmijas plāns ir ļoti labs, bet tas nav pandēmijas plāns, nu būsim godīgi. Mums vajag kaut kādu ļoti konkrētu pandēmijas plānu tieši šogad,” uzskata Konstantinovs.

Veselības ministra padomniece Marta Krivade kritikai atbild, ka pusaudžu mentālā veselība ir visu kopējā atbildība.

“Jo patiesībā Veselības ministrija šos pusaudžus ļoti, ļoti negrib redzēt savās iestādēs, jo jūs saprotat, ka tā jau lielākoties tomēr ir pazīme, ka kaut kas nav bijis prevencijā. Tas, kas notiek skolās, mājās tiem bērniem, kam nenotiek klātienes mācības, tā ir mūsu visu atbildība, nevis tikai Veselības ministrijas atbildība, un es domāju, ka tas būs jautājums, kas būs jārisina kopīgi. Nu es nenovēlu nevienam pusaudzim līdz šai mūsu profesionālajai palīdzībai nonākt,” uzsver Krivade.

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs sadarbībā ar Veselības ministriju nupat prezentējis Pirmās psiholoģiskās palīdzības rokasgrāmatu pusaudžiem.

Vai rokasgrāmata sasniegs jauno paaudzi – Veselības ministrija par to nejūtas atbildīga. Tas jau esot Izglītības un zinātnes ministrijas un pašvaldību jautājums.

„Mēs katrā ziņā esam gatavi kaut vai izdrukāt to materiālu un nogādāt līdz pašvaldībām, ja viņām tas ir vajadzīgs,” apgalvo Krivade.

Vai miljonus psihiskās veselības aprūpei izmantos jēgpilni – to rādīs laiks. Tik vajadzīgais plāns tapis bez tā īstenotāju iesaistes, bet sarunas par sadarbību sākas tikai tagad.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt