Palīdzībā ukraiņiem nevajadzētu atslābt. Saruna ar Rīgas atbalsta centra vadītāju

Šonedēļ Ukrainas iedzīvotāju atbalsta centrā Rīgā aizvadīta jau septītā darba birža. Kopumā šajos pasākumos piedāvātas apmēram 1600 vakances, un potenciāli darbu visdažādākajās specialitātēs varētu būt atraduši ap 400 cilvēku. Par to, kādēļ ne visi patvēruma meklētāji uzreiz atrod sev piemērotu darbu, kādas vakances tiek piedāvātas un pieprasītas, kā arī kopumā par atbalstu ukraiņiem Latvijas Radio sarunā ar Rīgas atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem vadītāju Pēteri Grūbi.

Intervija ar Rīgas atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem vadītāju Pēteri Grūbi
00:00 / 11:54
Lejuplādēt

Sintija Ambote: Mēs tiekamies dienā, kad norit kārtējā darba birža ukraiņiem. Kāds ir piedāvāto vakanču skaits, un kāds ir pieprasījums?

Pēteris Grūbe: Gan piedāvājums, gan pieprasījums ir gana augsts. Šīs nedēļas darba biržā piedalījās 10 uzņēmumi un kopumā piedāvātas 223 vakances. 25. augustā būs nākamā darba birža. Kamēr būs šis pieprasījums no abām pusēm, tikmēr mēs arī darīsim, ko varēsim.

Kādi ir pieprasījuma skaitļi – vai vairāk ir vakanču vai darba meklētāju?

Otrā darba birža bija ļoti pieprasīta, un bija pat ap 500 cilvēki atnākuši, bet vidēji parasti uz katru atnāk ap 250 līdz 230 cilvēku. Cilvēki ne vienmēr izvēlas strādāt to, ko viņiem piedāvā, un tas ir normāli, bet tie rādītāji ir augsti, jo ir šī iespēja runāt aci pret aci, un paši uzņēmumi ir laimīgi, jo viņi saka, ka atrod tik daudz cilvēku, cik viņi nespēj atrast, sludinot darbavietu sludinājumus. Plus vēl tas, ka atrodas arī tādas retas profesijas kā rūpniecības tehnologi, ko meklēja kāds uzņēmums neveiksmīgi gadu, bet te uz vienu vietu viņam pieteicās pat trīs speciālisti.

Tā kā uzņēmēji ir ļoti ieinteresēti un tas spektrs ir milzīgs, sākot ar ārstiem un inženieriem un beidzot ar trauku mazgātājiem un fasētājiem.

Kas dominē – vairāk tā dēvētie vienkāršie darbi vai kvalificētie?

Es teiktu puse uz pusi. Tas ir saistīts ar to, ka daļa Ukrainas cilvēku nav plānojuši šeit pārcelties uz gadiem, bet brauks atpakaļ pie pirmās iespējas, un tāpēc viņi izvēlas vienkāršākus darbus. Tāpat daži saka, ka negrib aizņemt vakances citiem, kas tiešām vēlās palikt Latvijā ilgāk, citi arī negrib stipri mocīties un apmācīties. Taču patiesībā mums darbu atrod arī tiešām daudz ārsti Rīgas 1. slimnīcā, Rīgas 2. slimnīcā, Rīgas Dzemdību namā, un tas, es domāju, arī pašām slimnīcām ir interesanti, jo atrast vajadzīgos speciālistus šeit, Latvijā, ir grūti.

Kuras ir tās vakances šajā darba biržā, kas varbūt ilgstoši ir brīvas?

Tādu īsti nav. Arī "Latvijas dzelzceļš" pieņēmis vairākus ukraiņu kontrolierus, tāpat celtniecības uzņēmumi šeit atrod darbiniekus, un bija arī kāds autoserviss, kam bija divas vakances, un darba devējs uzreiz aizgāja ar diviem mehāniķiem jau burtiski ierādīt darba vietu…

Kāda ir situācija ar sezonālo darbu lauksaimniecībā? Latvijas Radio raidījumos  lauksaimnieku organizācijas un arī atsevišķi lauksaimnieki norādīja, ka sezonālajos darbos, visticamāk, darbarokas tieši ukraiņu darba biržā nevarēs dabūt.

Tur ir savādāk, jo lauksaimnieki ir piedāvājuši gan darbu, gan izmitināšanu, un cilvēkiem tas pat ir interesanti, jo tie, kas neatrod dzīvesvietu, tad tādu uzreiz atrod kopā ar darbu.

Nu, neteiksim, ka 100% lauksaimnieki sev dabūs visus darbiniekus, bet daudzi ukraiņi ir aizgājuši pie lauksaimniekiem arī.

Kā jūs kopumā novērtējat tieši darba devējus, vai viņi šos patvēruma meklētājus uztver kā līdzvērtīgus Latvijas darba ņēmējam vai tomēr kā papildu darbaspēku, kam ir citādāki noteikumi, līgumi un arī atalgojums?

Es domāju, ka darba devēji rēķinās ar situāciju, ka varbūt šie cilvēki nestrādās pārmērīgi ilgi, bet es neesmu dzirdējis par kaut kādu īpašu diskrimināciju, kā runā, ka ukraiņiem maksā mazākas algas vai kaut ko tādu. Nē, es skatos pēc tiem piedāvājumiem, – tie ir atbilstoši mūsu situācijai. Un cilvēki ir ieinteresēti, jo tas mūsu darba tirgus, kā zināms, ir tāds, ka ir daudzas vakances, kur ilgstoši trūkst cilvēku. Šeit ir tā iespēja, arī pateicoties Ukrainas atbalsta likumam, ka šiem cilvēkiem nav jāzina augstā kategorijā latviešu valoda, lai sāktu strādāt, kas ir arī ļoti pozitīvi, un tas arī priekš integrācijas, manuprāt, ir ļoti labi. Cilvēks tieši darbā sāks lietot to valodu, viņš būs spiests, viņš sāks komunicēt.

Tad šobrīd jūs vērtējat, ka attiecība – darba meklētāji un devēji, tur ir līdzsvars?

Es domāju gan, ka darba devējiem ir vēl daudz brīvu vakanču un viņi var piedāvāt vēl un vēl. Tāpēc mums katru reizi ir no 10 līdz 13 darba devēji, lai to biržu neuztaisītu pārāk milzīgu un nebūtu apnikums visās pusēs, bet ar katru reizi, es domāju, cilvēki 100 noteikti atrod darbu. Ja uzņēmējiem ir interese šo pamēģināt, tad ir vērts pamēģināt, jo šis process ir vienkāršāks pašiem ukraiņiem. Un otrs, ka tas arī ir mazliet filtrs, jo, ja Ukrainas iedzīvotājs meklē pats darba sludinājumus, viņš nezina, kas būs pretī un arī darba devēju attieksme pret karu mēdz būt dažāda. Daudzi darba devēji var būt arī noraidoši tad, kad viņiem zvana ukraiņi, un tas cilvēkus atgrūž un iedzen dziļākā depresijā, ka viņi darbu te nevar atrast. Tieši tāpat, kā ir dzirdēts par dzīvokļu meklēšanu, ka ukraiņiem neizīrē.

Kāds, jūsuprāt, šobrīd ir vidējais patvēruma meklētāju profils, kas šobrīd apmeklē Ukrainas atbalsta centru?

Karš ilgst jau pusgadu, un patiesībā tie cilvēki, kas brauc ārā no Ukrainas šobrīd, viņi ir uzturējušies šajā kara mocītajā zemē ilgāk, un viņi ir no pilsētām, kas ir vairāk izpostītas, un tāpēc tas profils ir tāds, ka cilvēkiem ir vajadzīgs arvien vairāk palīdzības. Diemžēl ir tā, ka pie visa traucējošā cilvēkiem ir tendence pierast.

Arī mēs Latvijā esam pieraduši un mūs vairs tā nesatrauc ziņas par katru jaunu bumbu Ukrainā, bet tiem cilvēkiem tāpat tas ir briesmīgi, un tas cilvēku stāvoklis ir traks.

Tā ka palīdzēt vajag, un es domāju, ka nevajadzētu šobrīd atslābt.

Trakākais, protams, ir izmitināšana un dzīvojamais fonds, kur jāatrod veidi, kā atbalstu uzlabot. Rīgā tuvākajās dienās atkal sāks izmitināt un, lai gan samazinās dzīvošanas termiņš no 120 uz 60 dienām, bet beidzot tas finansējums ir tāds, lai mēs varētu tās 60 dienas nodrošināt cilvēkiem. No otras puses, tas arī nav slikti, jo četrus mēnešus nodzīvot viesnīcā un nekā negrozīties, tas var liecināt par slinkumu vai apātiju, bet divi mēneši ir tāds laiks, kad cilvēki var atrast sev vajadzīgo.

Bet tie, kas meklē paši sev dzīves vietu, tur arī ir lielas problēmas…

Ļoti lielas problēmas, jo dzīvojamais fonds Rīgā ir tāds, kāds tas ir jau vēsturiski vienmēr ir bijis. Grūti ar to, un šobrīd tas pieplūdums... Ja rēķinām, tad Rīgā reģistrēti 16 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, un vēl liela daļa ir tādu, kas nav reģistrējušies un nav bijusi vajadzīga palīdzība, bet arī viņi kaut kur šeit dzīvo. Līdz ar to tas dzīvojamais fonds ir stipri pārpildīts.

Vai runājat ar ukraiņiem arī par energokrīzi un apkures sezonu, vai tas arī viņus jau satrauc?

Protams, ka satrauc. Pirmkārt jau tas satrauc mūs pašus, jo mēs nezinām, kā būs. Ukraiņiem jau šobrīd ir tāds šoka stāvoklis, jo mūsu cenas jau šobrīd krietni atšķiras īres tirgū un arī komunālajiem pakalpojumiem no tā, kā viņi bija raduši savā zemē.

Mēs ar bažām gaidām to, kas notiks rudens/ziemas sezonā. Bet mēs savā darbā mēģinām tik tālu uz priekšu vēl ļoti nedomāt.

Mums primārais ir šodiena un mēģinām vēl pagaidām tik ļoti nesatraukties. Kad būs, tad risināsim. Tāpat laiku pa laikam mēs arī taisām uzsaukumu par brīvprātīgo palīdzību, jo mūsu centrs krietni turas uz viņiem.

Pietrūkst darbaroku?

Trūkst, un tas ir saistīts gan ar vasaru, gan ar to sabiedrības pieradumu pie kara. Taču sešus  mēnešus turējāmies ar lielu brīvprātīgo skaitu, kas ir brīnums, jo cilvēki tiešām nāk katru dienu un strādā bez maksas.

Ar kādiem pienākumiem jārēķinās brīvprātīgajiem, kas varbūt vēl vēlas pieteikties?

Tas ir ikdienas darbs centrā, tā ir palīdzība mums ar cilvēku novirzīšanu uz pareizajām vietām, kas viņiem vajadzīgas. Ir arī dažreiz fiziski darbi, jo mums ir Sarkanā Krusta pārtikas paku izdale, tāpat ir darbs mūsu zupas virtuvē, kur var piepalīdzēt smērēt maizītes vai ieliet zupu. Principā darbs mums ir divās maiņās – no deviņiem līdz diviem un no diviem līdz sešiem, un katrs var izvēlēties. Pieteikties var, ieejot Rīgas mājāslapā. Patiesībā darbs ir interesants ar to, ka cilvēki var iepazīt šo Ukrainas bēgļu profilu, tas veicina plašāku redzesloku par to problēmu; var iepazīt cilvēkus, kas nāk, un varbūt salūst arī daži stereotipi, kas mums ir par bēgļiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt