Atvērtie faili

#29 Sērga nešķiro jeb Vecgada reportāža no vienas Covid slimnīcas

Atvērtie faili

#31 Būvniecības pelēkā zona: firmas brīvi piedāvā preces un pakalpojumus bez PVN

#30 Gads pēc projekta "Izmisumā zonā": Vai situācija paliatīvajā aprūpē kļuvusi labāka

Paliatīvajā aprūpē arvien būtiskas problēmas. Ineses stāsts par mirušo mammu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Labdarības maratonā "Dod pieci!" pirms mazliet vairāk nekā gada Latvijas Radio aicināja ziedot nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei un mudināja politikas veidotājus Latvijā izveidot paliatīvās aprūpes sistēmu. Lai cik smagā stāvoklī slimnieks būtu, ar viņu aprūpi faktiski nācās tikt galā ģimenei – fiziski, emocionāli un finansiāli. Vienīgais, ko piedāvāja valsts, īsu brīdi stacionārā. Kas pa šo laiku ir izdarīts, un vai paliatīvā aprūpe kļuvusi labāka?

Ineses mammas Dagnijas stāsts par paliatīvo aprūpi

"Es nevarēju atrast sev mieru, jo tas man bija smags posms, ne tikai tas, ka tā ir mana mamma, bet, visam tam ejot cauri, ir vajadzīgi stipri nervi," saka Inese Brunsliepa, kuras mamma Dagnija pēc nopietna kritiena vairākas dienas pavadīja komā Ventspils slimnīcā. Ārsti aicināja gatavoties ļaunākajam. 

Tomēr Dagnija pamodās – joprojām smagā stāvoklī. Viņai bija nepieciešama plaušu operācija, tāpēc sievieti nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pēc operācijas ārsts Inesei teica – mamma var doties uz mājām, taču viņai nepieciešama kopšana.

"Ko man viņai dot ēst? Kā tas ir, ko dot ēst? Viņai ir PEG. Kas ir PEG? Kā, speciālā pārtika, ko dod?  Manā iztēlē – tas ir caur muti, jo man nekad nav bijusi saistība ar to visu. Viņš saka – nē, ka ir speciālā pārtika, ir vēderā trubiņa izveidota, viņai bija zonde. Nu jā, ok. Nu viņai ir traheostoma kaklā. Kas ir traheostoma?" tad vaicāja Inese.

Traheostoma Dagnijai bija nepieciešama, lai varētu elpot. Tikai pēc konsultēšanās ar paziņām Inese uzzināja par paliatīvo aprūpi, tāpat atrada, ka to sniedz turpat Stradiņos ­– 59. nodaļā. Tur viņa mammu pēc ilgāka laika beidzot varēja arī satikt. 

"Man tas bija nenormāli liels šoks, ieraugot viņu tādu ­– nevarīga, izkāmējusi, parunāt nevar, acis lielas, matiņi nogriezti. Mani neviens iepriekš nepabrīdināja  – zini, rēķinies ar to, ka viņa izskatīsies savādāka.

Īstenībā tas būtu bijis pat ļoti vajadzīgs, jo sākumā tas šoks jau ir kāds – tev ir šoks, un tu jau izrādi arī tam otram, šajā gadījumā manai mammai, un mana mamma sabīstas no tā, ko no manis redz," norāda Inese.

Inese saka paldies paliatīvās nodaļas darbiniecei Kristīnei par emocionālo un informatīvo atbalstu. Tas gan nepasargāja no nākamā trieciena ­– Dagnija paliatīvās aprūpes kabinetā var uzturēties līdz 10 dienām.

"Tālāk ir tā, ka ir līgumā rakstīts, ka ir 120 eiro dienā, un tad arī tu mēnesi tur vari palikt. Nu, protams, tagad ar skaidru prātu domājot, tas ir tas laiks, kas cilvēkam ir dots, kad viņam ir jānomirst," saka Inese.

No mammas dzīves pēdējiem mēnešiem Inese saglabājusi vairākus video. Vienā no tiem gultā redzama sīciņa sieviete, kas, kustinot lūpas, mēģina runāt. Pie sienas pieliktas ģimenes kopbildes, lai kaut nedaudz radītu māju sajūtu. Paliatīvās aprūpes nodaļā arī tika sagaidīta Dagnijas 54. dzimšanas diena. Inese ticēja, ka mamma var atlabt, un padoties negrasījās.

"Tad sākās nākamais izmisums manī – kur viņu likt? Jo es sapratu, ka man mājās ir divi bērni, un es pati strādāju, mājās es nevarēšu nodrošināt viņai šo aprūpi, jo viņai bija traheostoma.

Es redzēju, kā to visu dara, un man no sākuma pat bija bail pieskarties un tur kaut ko darīt, atsūknēt šo traheostomu, plus vēl tie vadi vēderā, urīna katetrs," stāsta Inese.

Kādu brīdi Dagnija pavadīja deklarētās dzīvesvietas Talsu slimnīcā, vēlāk nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. Kā stāsta meita, Dagnijas stāvoklis pa šo laiku krietni pasliktinājās.

Dagnija bija smags pacients, kurai nepieciešama enterālā barošana, regulāra grozīšana, traheostomas un urīna katetra aprūpe. Turklāt tas nepieciešams tūlīt, bet daudzviet bija jāgaida rindā. 

To visu varēja nodrošināt privāts sociālās aprūpes centrs "Cilvēks", taču Dagnijas gadījumā uzturēšanās izmaksas tur sasniedza 75 eiro diennaktī plus medikamenti. Daļu bija gatava segt organizācija "ziedot.lv" par labdarības maratonā "Dod pieci!" savāktajiem līdzekļiem. Taču pat ar atbalstu – 1000 eiro mēnesī uz trim mēnešiem – joprojām nepietika. Lai mammu varētu ievietot privātajā aprūpes centrā, Inese lūdza palīdzību sociālajos tīklos un biedrībā "Palīdzēsim viens otram".

"Katru īsziņu saņemot telefonā, es pateicos pie sevis, nosaucot vārdu un uzvārdu, kas man to ieskaitīja, "paldies". Tas bija mans tas pirmais salmiņš, kad es sapratu to, ka es neesmu viena," saka Inese.

Ineses mammai īpaša aprūpe bija vajadzīga piecus mēnešus. Viņa nomira pērn oktobra beigās.

Inese ir vērsusies Veselības inspekcijā, jo uzskata, ka mātes atveseļošanos kavēja tas, ka vairākās medicīnas iestādēs trūka personāla un līdz ar to piemērotas aprūpes.

Meita vēlas, lai ārstniecības iestāžu atbildība tiktu izvērtēta.

Inese ar mammu Dagniju, 2020. gada 1. septembrī
Inese ar mammu Dagniju, 2020. gada 1. septembrī

Paliatīvajā aprūpē arvien būtiskas problēmas

Ineses skaudrā pieredze rāda, ka paliatīvajā aprūpē joprojām ir būtiskas problēmas.

Latvijas Radio projekta "Izmisuma zonā" veidotāji 2019. gada izskaņā vēstulē valsts augstākajām amatpersonām uzskaitīja vairākas problēmas – trūkst informācijas, paliatīvās aprūpes nodaļās var pavadīt tikai īsu laiku, nepietiekams mediķu un aprūpētāju skaits, nav ne finansiāla, ne psiholoģiska atbalsta mājas aprūpē esošajiem pacientiem un viņu tuviniekiem. Vai gada laikā kaut kas no tā ir mainījies?

Paliatīvajai aprūpei veltītajā labdarības maratonā "Dod pieci!" saziedoja rekordlielu naudas summu  438 197 eiro. Kā sacīja organizācijas "ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, tas pierāda, ka sabiedrībai nav vienalga, kas notiek ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem.

Gada laikā no ziedojumiem sniegts atbalsts gandrīz 600 cilvēkiem, galvenokārt apmaksāta šķidrā pārtika, higiēnas preces, aprūpes pakalpojumi mājās un iestādēs. Šobrīd iztērēta puse no saziedotās naudas.

Pirmās pārmaiņas paliatīvajā aprūpē notika pērnvasar – valdība lēma apmaksāt speciālo pārtiku pacientiem, kuri paši slimības dēļ to nevar uzņemt. Tā bija kliedzošākā problēma, atzina Dimanta.

"Taču jāsaka, ka ir nākusi klāt vēl viena ļoti būtiska pozīcija, tātad tie cilvēki, kuri nav tik sliktā veselības stāvoklī, ka viņiem vajadzīga barošana caur zondi, bet viņi var norīt šķidru pārtiku, tad ir nepieciešama šķidrā pārtika, kas ir tādi speciāli medicīniski dzērieni, un tie joprojām nav apmaksāti,  un nav arī ziņu, vai tie tiktu apmaksāti, bet, piemēram, tās izmaksas šādai pārtikai mēnesī cilvēkam maksā 200 eiro," stāstīja "ziedot.lv" vadītāja.

Joprojām katru mēnesi vidēji 20 cilvēkiem šo pārtiku apmaksā no saziedotajiem līdzekļiem. "Tā kā tas arī ir būtiski uz priekšu skatīties, kā kompensēt nevis tikai pa tādām produktu kategorijām, bet no cilvēku vajadzībām, jo mēs jau negribam, ka cilvēks nonāk tik tālu, ka viņu ir jāsāk barot caur zondi, kamēr viņš pats var."

Veselības ministrijā (VM) norādīja, ka patlaban tiek apmaksāta pārtika, bez kuras nevar izdzīvot. Pērn to saņēmis 61 pacients.

"Lai būtu tā precīzi, mums vajadzētu kādu laiku pastrādāt un paskatīties, cik tad ir mums šī reālā nepieciešamība šiem pirmajiem pacientiem un tad, ja ir papildu finansējums vai paliek pāri, tad mēs varam skatīties arī par šo iekļaušanu," sacīja Veselības ministrijas (VM) Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka.

Pērn arī izdoti informatīvi bukleti, kas nedziedināmi slimo tuviniekiem skaidro, kur meklēt palīdzību.

Tomēr kāda jēga no informācijas, ja pakalpojums ir nepieejams – to atzina gan Inese Brunsliepa, gan Rūta Dimanta. Smagi slimus pacientus, kuriem nepieciešama īpaša aprūpe, joprojām nav kur likt, un nav arī sistēmiska atbalsta aprūpei mājās.

Gada izskaņā valdība apstiprināja Veselības un Labklājības ministriju sagatavoto ziņojumu par situāciju paliatīvajā aprūpē, kas iezīmē, kā nākotnē neārstējami slimu cilvēku aprūpes sistēmu būvēs.

Tomēr tas neparedz palielināt paliatīvo pacientu gultu skaitu slimnīcās, un to nav kļuvis vairāk arī šogad.

Visā valstī šādiem pacientiem ir tikai 98 gultas. Janka pauž VM nostāju, ka pacientiem šie pakalpojumi būtu jāsaņem mājās, ģimenes ārstu praksēs un dienas stacionāros.

Vai tiešām ir iespējams nodrošināt mājās viņam to, ka viņš saņem visu, kas viņam nepieciešams?

"Lielā daļā, es teiktu, ka jā, bet šeit ir jāsaprot arī liela piederīgo iesaiste. Ir iespējams arī nodrošināt mākslīgo plaušu ventilāciju mājās, ir iespējams nodrošināt enterālo, parenterālo barošanu, bet, lai to nodrošinātu, ir jāsaprot, ka šeit ir jābūt ļoti līdzestīgiem piederīgajiem, kas arī iesaistās visā šajā procesā," klāstīja VM pārstāve.

Ar ziņojumu iepazinusies arī labdarības organizācijas "ziedot.lv" vadītāja Dimanta. Kopumā viņa ir gandarīta un piekrīt, ka cilvēkam ir humānāk pavadīt mājās dzīves pēdējās dienas, taču tas ne vienmēr būs risinājums.

"Tas, ko mēs esam praksē novērojuši, ka tie pacienti bieži vien ir tik smagā stāvoklī un tik liela aprūpe nepieciešama, ka aprūpes centri neuzņemas viņu aprūpi. Tas nozīmē, ka, ja tev neviens aprūpes centrs neuzņemas aprūpi, tad viņš jāņem uz mājām, bet tuvinieks jau nav vairāk speciālists  kā aprūpes centra darbinieki. Tā ir tāda problēma, kuru mēs šobrīd risinām ar saziedoto naudu, ka tuvinieki meklē iespēju ievietot kādā privātā aprūpes iestādē, kur ir ļoti labs medicīniskais nodrošinājums, bet tur šīs izmaksas var sasniegt līdz 3000 eiro mēnesī. Es domāju, ka tas nav paceļams nevienai ģimenei, līdz ar to ziņojumā norādītais, ka jābūt informācijai par privātiem pakalpojumu sniedzējiem – tas ir ļoti labi, bet vai kāds spēs šo samaksāt?" vaicāja Dimanta.

Valsts apmaksātos stacionāros paliatīvās aprūpes pakalpojumus Latvijā sniedz astoņas ārstniecības iestādes. Piemēram, jūlijā, kad vākti dati valdības ziņojumam, rindā uz pakalpojuma saņemšanu gaidīja 167 pacienti. Vajadzību pēc šī pakalpojuma apliecina arī tas, ka pacientu skaits gadu no gada aug – pērn līdz decembrim paliatīvo aprūpi slimnīcās saņēmuši 2500 pacientu.

"Kā redzat, uz kuģa ir palicis vairs tikai kapteinis, kā tam ir jābūt," sacīja ārsts Vilnis Sosārs, kurš palicis vienīgais speciālists Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļā. Kopā ar viņu strādā operators, kurš kārto dokumentāciju un atbild uz telefona zvaniem.

Lielu postu nodarījuši Covid-19 noliedzēji ­– pacientu tuvinieki, kuri nodaļā vīrusu ievazājuši, aplipinot gan personālu, gan slimniekus.

"Var jau gultas atvērt, cik grib, bet kas tur strādās, jābūt apmācītiem sertificētiem ārstiem vai vismaz tiem, kas mācās, bet nekā tamlīdzīga nav. Līdz ar to sevišķi vēl šī brīža stāvoklī, kad vispār katastrofāli trūkst darbinieku māsu līmenī un sanitāru līmenī, ir neiespējami kaut kādas gultas paplašināt."

Viņaprāt, labdarības akcija devusi labu rezultātu. Vēl šajās dienās dakteris nozīmējis cilvēkam ar aizkuņģa dziedzera vēzi speciālos maisījumus, kas beidzot ir pieejami. Par pārējo Sosārs izsakās skeptiski, īpaši izceļot ārstu pārslodzi, kāda ir ne tikai Covid-19 laikā.

"Piederīgie strādā, piederīgie ar lielām pūlēm var izņemt pacientu no stacionāra. Kur viņu likt tālāk – mūžīgais jautājums, kas viņu apkops, kas pie viņa ies. Ģimenes ārsts, viņam to visu uzkraujot virsū, protams, kaut ko viņš izdarīs, darīs, ko varēs. Bet, kā man ģimenes ārsti, piemēram, raksta: dakter, stādies priekšā, ja mums uzliek lozungu 24/7, tad mums ir jānošaujas. Un to man pazīstami no dažādām vietām raksta, ka viņi ir izsmēlušies tā, ka vairs nevar," stāstīja Sosārs.

Šobrīd valsts ārstniecības iestādēs visā Latvijā praktizē tikai septiņi sertificēti paliatīvās aprūpes speciālisti.

VM problēmu plāno risināt, paliatīvo aprūpi iekļaujot kā papildu programmu vairāku specialitāšu rezidentiem. Nākamgad plānots arī celt paliatīvajā aprūpē nodarbināto mediķu atalgojumu.

"Šie cilvēki, kas izvēlas strādāt paliatīvajā aprūpē, viņiem brīžiem pats atalgojums nav noteicošākais, bet katrā gadījumā kaut kādai atalgojuma gradācijai būtu jābūt, jo šis ir tiešām smags darbs un psiholoģiski smags, un šeit ir jāstrādā ne tikai ar pacientu, bet arī ar viņa ģimeni," sacīja VM pārstāve.

Valdībā apstiprinātajā ziņojumā norādīts, ka paliatīvo aprūpi gatavas attīstīt vairākas reģionu slimnīcas, ja tām dotu finansējumu. Taču VM šādu plānu nav.  Kā jau stāstīts, veselības politikas veidotāji uzskata, ka pacienti jāaprūpē mājās. Vai tādā gadījumā būs atbalsts tuviniekiem, kuriem jākļūst par aprūpētājiem?

Kā aprūpēt pacientu mājās 

Tukumnieks Edvīns Linde ir pensionēts agronoms. Pašlaik viņš aprūpē savu dzīvesbiedri Veltu, ar kuru kopā nodzīvojuši 35 gadus.

"Nu viņai ir ļoti daudz slimību un operācijas ir bijušas, pienāca tas laiks, kad viņa vairs nevarēja sevi aprūpēt. Piedāvāja man divas izvēles – vai nu viņu likt Irlavas slimnīcā, vai arī aizgāju uz sociālo dienestu un jautāju, vai nevar iedot mājas aprūpētāju, daļēju mājas aprūpētāju, jo viņa ir guļoša, man ir vajadzīgs, kas palīdz samainīt pamperus, ja tā var teikt, palīdzēt gultu pārklāt un elementāri apkopt – apmazgāt. Tas arī viss tādā pamatā, jo pārējo es izdaru," teica Edvīns.

Pašvaldības sociālais dienests Veltai piesaistīja aprūpētāju. Pie viņas divreiz dienā – no rīta un vakarā – jau trīs mēnešus ierodas Jolanta Eisaka no Latvijas Samariešu apvienības.

Ar Jolantas palīdzību Edvīns ir ļoti apmierināts. Par viņas pakalpojumiem daļēji maksā pašvaldība, pārējos izdevumus sedz no Veltas pensijas. Veltai ir 88 gadi. Arī Edvīns ir pensionārs, bet, ja viņam būtu jāstrādā, apvienot abus pienākumus būtu grūti.

"Pie šāda stāvokļa varbūt vēl, ja, bet, ja tas stāvoklis pasliktinās, tad to vairs nevar izdarīt. Vai nu ir aprūpes nams, vai lielāka slodze aprūpētājam jāizdara faktiski," uzskata Edvīns.

Samarieši Tukuma novadā pašlaik aprūpē 140 klientus. Lielākā daļa ir vientuļie seniori. Covid-19 laikā aprūpētāji ievēro īpašu piesardzību un izjūt lielāku stresu, jo bail izplatīt vīrusu. Darbs esot smags gan fiziski, gan psiholoģiski, atzīst aprūpētāja Jolanta Eisaka.

"Katra māja ir savādāka: ir, kur tikai atliek pārtiku aizvest, ir, kur ir arī māja jāuzkopj, ir arī jāgatavo, ir mājas, kur ir arī tas pampers jānomaina vai stomas maiss, vai kaut kādas tādas jau smagākas lietas jāpadara. Ir arī mājas, kur tev viss ir. Tas cilvēks, viņš ir mājās, kā saka, viņš grib vecumdienas nodzīvot tajās savās mājiņās, un ne fiziski, ne garīgi viņš nav spējīgs vairs par sevi parūpēties, un, lai viņš varētu dzīvot mājās, mums ir jābūt galvai viņa vietā. Visi maksājumi, viss, kas ir saistīts ar bankām, ar ārstiem, apjoms ir liels. It kā tā mazā aprūpētāja profesija, kas mums ir, īstenībā tur profesijas daudzas apakšā slēpjas, kas mums ir jāzina un kas mums ir jāatceras. Mēs drīzāk esam plaša profila speciālisti, teiksim tā, nevis aprūpētāji," sacīja Eisaka.

Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš stāstīja, ka darbinieku trūkst arī viņiem. Aprūpētāja darba samaksas atskaites punkts šobrīd ir minimālā alga. Tikai ar dažām pašvaldībām izdodas vienoties par lielāku samaksu.

Bērziņš brīdināja, ka pēc desmit gadiem varētu nebūt, kas strādā, savukārt pieprasījums pēc aprūpes pakalpojumiem tikai pieaugs.

"Ja es gribētu tā mierīgi un adekvāti, kvalitatīvi un bez papildu stresa visus aprūpes pieprasījumus izpildīt, tad es varētu 10 % no mūsu esošajiem aprūpētājiem pieņemt klāt šodien. Teiksim, ja mums šodien samariešos ir kopā ar pilsētām un laukiem pie 600 aprūpētāju, tad es 60 cilvēkus varētu paņemt šodien uz sitienu darbā. Jo tas pieprasījums ir lielāks nekā tas cilvēku resurss, ar ko mēs šobrīd spējam to izdarīt" klāstīja Bērziņš.

Šis – pašvaldības sociālo dienestu piesaistīts palīgs – ir viens no diviem šobrīd iespējamiem mājas aprūpes veidiem. Otru "veselības aprūpi mājās" nozīmē ģimenes ārsts vai ārsts, kurš pacientu izraksta no stacionāra. Veselības pakalpojumu mājās sniedz māsas vai ārsta palīgi no dažādām ārstniecības iestādēm.

"Bet šeit svarīgi saprast, ka šīs ārstniecības personas, kas dodas mājās, viņām ir papildu darbam jāiziet speciālas apmācības stundas, viņu līmenim varbūt ir jābūt pat drusciņ augstākam, nekā strādājot ģimenes ārsta praksē," teica Janka no VM.

Vēl tuvākajā laikā tiks izmēģināts pilotprojekts ar mobilās paliatīvās aprūpes komandām.

"Mēs principā skatāmies pēc bērnu modeļa. Šajā komandā ir ārsts, vidējais ārstniecības personāls, tā varētu būt māsa un ārsta palīgs. Šajā komandā būtu labi, ja ir funkcionālais speciālists, fizioterapeits vai ergoterapeits, sociālais darbinieks, un būtu ļoti labi, ja šajā komandā būtu arī kapelāns, psihologi," teica Janka.

Šāda komanda darbu varētu uzsākt janvāra beigās, tā strādātu 24/7 režīmā, arī konsultētu pa telefonu. Sākotnēji pakalpojums būs pieejams kādā reģionā un to finansēs no Eiropas Savienības (ES) fonda līdzekļiem.

Par prioritāti noteikti bērni, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, un onkoloģiskie pacienti.

Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Sosārs norādīja – mājas aprūpe, tas ir labi, taču visiem tā neder. Ģimenes ārsti bieži sūta pacientus uz slimnīcu, jo tuvinieki vairs netiek galā.

"60 % šiem pacientiem, kurus atsūtīja, lai koriģētu terapiju, aprūpi, ir nepieciešama stacionārā aprūpe, nevis mājas aprūpe. Tur galā netiks ne ar asiņošanu, ne kāds punktēs vēderus, ne plēves dobumu, ne atsāpināšana, tas faktiski nav iespējams, pat stacionārā tas ir tik ļoti sarežģīti, kur nu vēl… mājas aprūpe. Jā, protams, pie vislabākās sistēmas 80% atrodas mājas aprūpē. Es runāju jau par izveidotu sistēmu kā tādu, tas, ko, teiksim, dara mobilā aprūpē utt. Lai mobilā aprūpe būtu, tā parasti iziet no dienas stacionāriem, bet kur mums ir Latvijā dienas stacionāri? Neviena nav paliatīvajā aprūpē. Protams, ka tās domas ir labas, bet, no pašreizējās bedres skatoties no apakšas uz augšu, es redzu tikai tādu mazu šauru debess strēlīti tajā visā," atzina Sosārs.

VM nākotnes plānos ir par ES fondu naudu izveidot "hospisa" un "atelpas brīža" pakalpojumus speciāli izveidotā vidē ar speciālistu pieejamību 24/7 režīmā. Taču tas nenotiks tuvāko gadu laikā.

Pagaidām ministrija piedāvā lētākus variantus, to vidū – ģimenes ārstu praksēm piesaistīt koordinatoru. Tas būtu cilvēks, ne obligāti mediķis, kurš pārzinātu paliatīvās aprūpes sistēmu, lai varētu izvest pacienta ģimeni pa valsts iestāžu koridoriem.

"Ziedot.lv" vadītāja Dimanta uzskata, ka šāds koordinators ģimenei īpaši sākuma posmā būtu vērtīgs. Taču šobrīd lielākā problēma ir darbaspēka tūkums, un, ja daļu šo funkciju pārņemtu tuvinieki, tad ir jādomā veids, kā atbalstīt viņus.

"(..) Ja mēs saprotam, ka mēs nevaram visus paņemt slimnīcā un aprūpes centros, bet atstājam ģimenē, tad svarīgi stiprināt ģimeni. Un tad tomēr ir jāpaliek pie tā, ka tā ir pirmajā laikā slimības lapa, kamēr tu vispār saproti sistēmu, atrodi aprūpētāju, sagādā gultu, lai tava ģimene ir nodrošināta, ka tu vari droši ar to darboties. Ja mums atved mājās no slimnīcas šādu pacientu un tev uzreiz jāiet prom no darba un jākvalificējas par aprūpētāju par 250 eiro, tur visa ģimene nobrūk," teica Dimanta.

Taču atbalsta ģimenēm joprojām nav un nav arī skaidrs, kad un kāds tas būs.

Valdībā apstiprinātajā ziņojumā paredzēts, ka paliatīvās aprūpes pacientiem no 2022. gada varētu izmaksāt īpašu kopšanas pabalstu ­– 213 eiro mēnesī, taču nav garantiju, ka tam būs finansējums.

Jau ilgāku laiku notiek diskusijas par aprūpētāja atvaļinājumu pacientu tuviniekiem, taču neviens negrib par to maksāt. Latvijai līdz 2022. gada vidum jāpārņem ES direktīva par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem. Tā paredz ieviest aprūpētāja atvaļinājumu, kas gan ir tikai piecas dienas gadā. Tikpat labi tas varētu būt bezalgas atvaļinājums, sacīja Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.

Jautāts, vai aprūpētāja atvaļinājums varētu būt piecas dienas gadā vai vairāk, LM pārstāvis sacīja: "Nu, tas ir diskusiju jautājums, jo uzstādījums ir gaužām vienkāršs, cik tas izmaksā un kas par to maksās. Tas ir absolūti saistīts ar pieejamiem finanšu resursiem, un te pat nav runas, ka kāds to gribētu vai negribētu. Droši vien mēs gribētu visi, tas ir pilnīgi normāli, bet stāsts ir par to, cik tad mēs to varam atļauties un kas tad galu galā par to maksās, un, atklāti sakot, tas bija viens no lielākajiem diskusiju objektiem tā saucamajā starpministriju saskaņošanā."

Jautājums jāizlemj dialogā ar darba devējiem, arodbiedrībām un valsti. Kad tas varētu būt ­– pagaidām nav zināms.

Šogad paliatīvajā aprūpē būtisku uzlabojumi nebūs

Šogad paliatīvo aprūpi uzlabos tik daudz, cik ļaus esošais budžets vai ES fondu līdzekļi. Tāpēc būtisku pārmaiņu nebūs.

Nākamajos gados plānotajiem uzlabojumiem būs vajadzīgi miljoni, bet, cik tie reāli, pandēmijas apstākļos nav iespējams prognozēt. Un plānos joprojām paliek robs – smagi slimu cilvēku aprūpe.

Tādu atbilstošu ilglaicīgu pakalpojumu, kāds būtu bijis nepieciešams raksta sākumā minētās Ineses mammai, tuvākajos gados pat neplāno.

Sabiedrības savākto ziedojumu varētu pietikt vēl gadam, atzina "ziedot.lv" vadītāja. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti