Paliatīvā aprūpe Mazsalacā. 50 gultas nereti aizpilda arī pacienti no Rīgas

ĪSUMĀ:

• Mazsalacas slimnīcas vadītājs: Laukos liela nozīme arī darbam ar tuviniekiem.
• Slimnīcā ir 50 gultas, bet nereti tā ir pārpildīta, pacienti – arī no Rīgas.
• Slimnīcā kapelāne strādā ar visiem, kas to vēlas.
• Ar dažām valsts apmaksātās aprūpes dienām ne visiem pacientiem pietiek.
• Mazsalacas slimnīca arī izjūt darbinieku trūkumu.
• Slimnīcas vadītājs gan uz nākotni raugās cerīgi – paliatīvās aprūpes sistēma uzlabojas.

Laukos jāstrādā arī ar pacientu tuviniekiem

Mazsalacas slimnīcas vadītājs, ģimenes ārsts Edgars Grandāns ir arī Mazsalacas novada domes deputāts.

Gaitenī, pie viņa kabineta durvīm pie sienas piekārts, skaļi skan radio. Grandāns stāsta, ka tas tur esot tādēļ, lai gaitenī esošie nevarētu dzirdēt ārsta sarunu ar pacientu. Interese par citu Mazsalacas iedzīvotāju veselību esot liela. Pati slimnīca ir salīdzinoši jauna – celta divtūkstošo gadu sākumā.

“Apmēram tikai 15% iedzīvotāju dzīvo labiekārtotās mājās, un daudzos gadījumos, ja tur ir insults un viņam tualete ir ārā, ūdensvada viņam nav, tad apkopšana mājas apstākļos ir ārkārtīgi grūta, jo faktiski tam cilvēkam visu dienu ir jākurina krāsns – to nevar pa 5 minūtēm izdarīt. Viņam ir jānes ūdens iekšā, jāapmazgā, jānes ārā,” stāsta Grandāns.

Grandāns skaidro, ka laukos paliatīvā aprūpe vēl vairāk nekā pilsētās ir ne tikai darbs slimnīcā.

Liela loma ir darbam ar tuviniekiem pacienta dzīvesvietā, kas pēc izrakstīšanās no stacionāra ir iespējami jāpielāgo jaunajiem dzīves apstākļiem. Paliatīvās aprūpes virzienu izvēlēties iedrošinājis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

“Parasti kā bija – lauku slimnīcās un rajona slimnīcās pacienti bija pabērna lomā, jo skaitījās, ka svarīgākais ir ķirurģiskā, traumatoloģiskā un tādas nodaļas, kurās var sniegt radikālāku palīdzību, un šie slimnieki, es saku, bija pabērna lomā.

Un, sākot strādāt, mēs jutām, ka ir slimniekiem svarīga attieksme, lai viņi justu, ka viņi šeit ir galvenais, ap ko viss pārējais.. Ka viņš ir visa šī procesa centrā,” stāsta Grandāns.

Pacienti ir arī no Rīgas

Pārsvarā Mazsalacas slimnīcas pacienti ir vidzemnieki, bet esot arī pacienti no Rīgas. Te kopā ir 50 paliatīvās un sociālās aprūpes gultas vietas.

“Bet tas ir diezgan nepietiekami. Tas izklausās daudz, bet mēs esam ļoti pārslogoti.

Mums arī bieži notiek tā, kā nevajadzētu, - ka pacienti tiek koridorā izguldīti. Visu laiku pieprasījums pēc slimnīcas ir diezgan liels,” atzīst Grandāns.

Slimnīcā daudz īsu gaiteņu, koka paneļu sienas. Pirmajā stāvā atrodas ģimenes ārstu prakses. Augšā – paliatīvā aprūpe.

Vedot pa slimnīcu, Grandāns stāsta, ka viņi bijuši vieni no pirmajiem lauku reģionā, kas pievērsušies paliatīvajai aprūpei.

Nodaļā pacienti gan istabiņās, gan arī ar aizkariem aizsegtās gaiteņa daļās. Istabiņās sadalīti pa dzimumiem. Grandāns stāsta, ja kāds pacients vēloties divus televizorus – dabūšot.  

“Te mums ir ēdamtelpa, bet vairāk nāk personāls pats. Te mums 100-gadīgs guļ. Cilvēks ar gaišu prātu. Nu tā ir sociālā aprūpe,” ekskursiju turpina Grandāns.

Kapelāne – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem

Tālāk neliela, gaiša telpa, kurā pie sienām izvietotas ikonas un krusts. Ir krēsli un pat nelielas elektriskas ērģelītes. Tā ir Mazsalacas slimnīcas kapela, kurā strādā kapelāne Marta Lulle.

“Latīņu valodā „pallia” ir apmetnis. Tātad – „apsegt”, „sargāt” šos slimniekus. Lai viņi te būtu mierā, lai viņi varētu veseļoties. Un katrā paliatīvajā nodaļā vajadzētu būt kapelai un kapelānam,” viņa saka.

Lulle skaidro, ka paliatīvās aprūpes nodaļā kapelāns strādā ar visiem cilvēkiem, kas to vēlas, un šeit nav svarīgi, vai pirms nonākšanas iestādē viņš bijis ticīgs vai ne.

Svarīgākais – kapelāns nedrīkst uzspiest savu klātbūtni tiem, kas to nevēlas.

“Slimnieki, kas šeit ilgi uzturas, – viņi mums ir kļuvuši par draugiem, un es zinu, kā ar kuru runāt, un ar dažiem vārdiem es jau uzzinu, kā viņam ir klājies iepriekšējā nedēļā,” stāsta Lulle.

Viņa novērojusi, ka šeit, Mazsalacas slimnīcā, katrs kapelāna pakalpojumus izmanto citādi.

“Katrā istabiņā ir īpatnēji – vai mēs palūdzamies kopā tēvreizi. Ir istabiņas, kur mēs sadodamies rokās – izjūt tādu ciešu vienotību. Ir istabiņas, kurās mīl, ka nolasa kādu psalmu. Jo svēto rakstu lasījumi ir kaut kas tāds īpašs cilvēkiem. Jāsaka, ka šeit pamatā ir gados veci cilvēki. Viņi jau no bērnības ir zinājuši par Dievu, un citi ir skolā mācījušies, un viņi ir atviegloti, ka šeit ir iespēja neslēpt savu ticību,” stāsta Lulle.

Viņa ir pārliecināta, ka spēja piepildīt savas garīgās vēlmes ir svarīga cilvēka veselības uzturēšanai.

Ar valsts apmaksātu aprūpi ne vienmēr pietiek

Par citiem jautājumiem slimnīcā rūpējas Ilzīte Celmiņa – Mazsalacas slimnīcas sociālā darbiniece.

“Jāsazinās ir ar piederīgajiem, jānoskaidro, kādi viņam ir mājas apstākļi, tad ir arī jāzina, kas par viņu maksās, vai viņam ir, ar ko maksāt. Jāsazinās ir ar pašvaldībām, citiem ģimenes ārstiem. Mums arī nekad nav tā, ka mēs kādu izrakstām, nezinot, ka viņam ir, kur palikt. Tagad arī bērni grib ņemt vienu pacientu uz mājām, bet viņš ir pēc insulta, viņš iemācījies staigāt – diezgan stabils. Tad nu parādījām, kā tualetē uz poda uzlikt paaugstinājumu, lai viņam vieglāk piecelties, ka rokturi var pielikt. Nu tā, ka var aprīkot mājas, lai viņam ir vieglāk,” stāsta Celmiņa.

Lai arī šajā slimnīcā paliatīvā aprūpe ir maksas pakalpojums - par spīti tam pieprasījums esot liels.

 

Grandāns ir pārliecināts, ka tas nav tikai tādēļ, ka apkārtnē esošās mājas reti kad ir labiekārtotas. Pie vainas arī īsais valsts apmaksātais uzturēšanās laiks paliatīvās aprūpes nodaļās.

“Tas ir saistīts ar to, ka netālu – 46 kilometru attālumā - Valmierā darbojas valsts apmaksāta paliatīvās aprūpes nodaļa. Tā strādā labi, bet problēma ir tā, ka valsts ir paredzējusi - pacientiem tiek apmaksāts viena gadījuma skaits. Neatkarīgi no tā, vai viņš guļ 5 vai 35 dienas, valsts par vienu gadījumu maksā noteiktu summu, tāpēc stacionārus lielajās daudzprofilu slimnīcās finansēšanas noteikumi spiež, ka viņi šos pacientus var ārstēt septiņas līdz 10 dienas.

Daudzos gadījumos - atsāpināšana vai izvešana no dekompensācijas, daudzos gadījumos ar to ir pietiekoši, bet vēl vairāk gadījumos šīs problēmas netiek atrisinātas,” norāda Grandāns.

Ja cilvēks jābaro ar zondi vai ir plaši izgulējumi, tad to nevar atrisināt laikā, kurā pacients var uzturēties valsts apmaksātās paliatīvās aprūpes gultā.

Ir jāiesaistās daudziem, arī pacienta tuviniekiem, tādēļ ar ātru, dažu dienu aprūpi parasti nepietiek.

“Ar tuviniekiem vienmēr ir jāstrādā, un tas ir ārkārtīgi nepieciešams, jo tuviniekiem var daudz ko vairāk izskaidrot, un tuvinieku ietekme uz pacientu ir zināmā mērā lielāka. Un tāpēc tuvinieki par diagnozi ir jāizglīto. Ar viņiem ir jāaprunājas, kā viņi par to lietu runā ar pašu pacientu,” stāsta Grandāns.

Arī Mazsalacas slimnīca cīnās par darbiniekiem

Finansējumu slimnīcas uzturēšanai gūst gan no valsts, gan pašvaldības, tomēr lielākoties tie ir pacientu piederīgo maksājumi.

“Mums ir dienas stacionārs, kur daļēji tas atbalsts ir arī no valsts, bet tas ir salīdzinoši mazāks. Tad ir piederīgie, kas paši maksā. Kaut gan šī samaksa mums ir ievērojami zemāka nekā citur, tomēr tā daudziem piederīgajiem ir ļoti liels slogs. Un trešā ir pašvaldības – viņiem ir pietiekoši daudz vientuļo cilvēku, kas pašvaldībām ir kaut kur jāliek. Ja tas cilvēks var sevi apkopt, uzturēt, var pastaigāt, tad viņš parasti tiek ievietots pansionātā. Bet mums tie slimnieki ir ar izgulējumiem, kuriem ir vajadzīga medicīniskā palīdzība. Kaut vai tas pats skābeklis, lai to iedotu,” stāsta slimnīcas vadītājs.

Pacienti pārsvarā ir ar smagām onkoloģiskām un neiroloģiskām problēmām. 

Tikai četri no 50 pacientiem Mazsalacas slimnīcā paši ir spējīgi aiziet pusdienās. Viņi  visi ir jāaprūpē. Tas nav viegli arī tādēļ, ka līdzīgi kā teju ikvienā veselības aprūpes jomā ir jācīnās par darbiniekiem.

“Nu mēs cenšamies, lai atalgojums būtu adekvāts, jo, ja tas nebūs adekvāts, salīdzinot ar lielajām slimnīcām, tad Valmiera ir 46 kilometri – sēdīsies autobusā un brauks uz turieni strādāt. Tur daudzos gadījumos izaugsmes iespējas ir lielākas – to es neslēpšu. Protams, mēs ar tādu finansējumu nevaram atļauties psihologu, ar to ir grūtāk. Bet mums ir kapelāns, viņai nāk līdzi māsas.

Bet smagākā problēma – noveco mūsu ārsti. To es nākotnē redzu kā ļoti lielu problēmu.

Pašlaik no dakteriem, kas slimnīcā strādā, es tikai neesmu pensijas vecumā, un arī nemaz tik tālu tā nav. Pārējie ir pensijas vecumā,” stāsta Grandāns.

Nākotnē raugās cerīgi

Par spīti tam Grandāns nākotnē raugās ar cerību. Viņš redz, ka paliatīvās aprūpes sistēma uzlabojas, un tic, ka arī turpmāk pamazām viss kļūs arvien labāk.

“Es domāju, ka tagad tā situācija ir labāka nekā 2000. gadu sākumā. Es nedomāju, ka būs arvien sliktāk un sliktāk. Es domāju, ka tā nebūs. Sākotnēji bija tikai viena paliatīvās aprūpes nodaļa onkoloģijas centrā. Tad izveidojās paliatīvās aprūpes slimnīciņas – Irlava, Iecava, Līvāni, Mazsalaca. Tas tad arī sākotnēji bija ap 2005. gadu viss. Bet pirms apmēram septiņiem gadiem tomēr visās reģionālajās daudzprofilu slimnīcās tika atvērtas paliatīvās aprūpes nodaļas,” saka Grandāns.

Mazsalacas slimnīcas virsmāsa Agnese Vanaga rūpējas par tiem paliatīvās aprūpes pacientiem, kas atrodas tuvējā apkārtnē. Viņa apstiprina jau minēto – ārkārtīgi maz ēku ir labiekārtotas.

“Kā nu kuram. Pilsētā varbūt tie dzīves apstākļi būs labāki, bet laukos gultas ir tādas, kā viņiem ir, nav funkcionālo  gultu, ko viņi varētu iznomāt. Sausās tualetes, parastie krēsli tiek pielāgoti. Kas ir guloši, tiem ir autiņbiksītes. Nav tie dzīves apstākļi piemēroti, tāpēc daudzi vēlas ievietot tos pacientus šeit pie mums aprūpei,” atzīst Vanaga.  

Mazsalaca ir tikai viens piemērs tam, ka paliatīvā aprūpe ir ārkārtīgi pieprasīta. Tomēr šī ir viena no dažām slimnīcām, kura kā savu darbības lauku izvēlējusies paliatīvo aprūpi.

Vajadzība pēc tās ir visā Latvijā, tomēr nav daudz iestāžu, kas šādu ceļu gājušas.

Un arī šeit neiet viegli – visu laiku notiek cīņa par darbiniekiem. Ir jākonkurē ar tuvējām lielajām slimnīcām, piemēram, Valmieru. Tāpat ir jādomā, kas paliatīvajā aprūpē strādās nākotnē, jo šobrīd ārstu vidējais vecums esot liels un arī šo ārstu neesot nemaz tik daudz. Tomēr to visu iespējams izdarīt, ja jomā strādā cilvēki, kuriem savs darbs patīk un kuri paliatīvajā aprūpē par galveno uzskata pacientu un viņa tuviniekus.