„Ja šobrīd vairāk mēs runājam nevis par koridoru, bet par „zaļajiem vārtiem”. Pacients ienāk sistēmā. Patiešām ir 10 dienas. Kas tālāk notiek, būtībā mēs nezinām,” tā Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane raksturoja audzēju primārās diagnostikas sistēmu. Tam piekrita gandrīz visi uz Saeimas apakškomisijas sēdi sanākuši speciālisti.

Turklāt Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Jānis Eglītis norādīja, ka joprojām lielākā daļa pacientu – aptuveni divas trešdaļas – nokļūst veselības aprūpes sistēmā caur citiem ceļiem, nevis "zaļo koridoru". „Divas trešdaļas nāk no cita ceļa. Vai viņi paši kaut ko sataustījuši, vai viņi ir bijuši pie citiem speciālistiem. Uz šīm divām trešdaļām „zaļais koridors” neattiecas – viņi ir parastajās gaidīšanas rindās,” norāda Eglītis.

Lielus jautājumus raisa arī tas, kādi pacienti saņem nosūtījumu „zaļajam koridoram” – saka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Gunta Purkalne: „No tiem nosūtītajiem pacientiem 2018. gadā 13% apstiprinās šī vēža diagnoze. Tātad 87% pacientu, kas tiek sūtīti pa šiem ātriem diagnostikas vārdiem, praktiski aizņem šīs tehnoloģijas, aizņem speciālistu laiku un nobīda rindu tiem plānveida pacientiem, kuriem tiešām, iespējams, ir onkoloģija un kuriem jādiagnosticē savlaicīgi un agrīni.

Ir runa par nosūtījumu kvalitāti un pareizu motivāciju nosūtīšanai „zaļajam koridoram”.”

Taču lielākās problēmas, uzsver Stradiņa slimnīcas onkoloģe, šobrīd sagādā medicīnas māsu trūkums. „Šogad man onkologa mūžā mēs pirmo reizi uz divām nedēļām bijām spiesti slēgt ambulatorās ķīmijterapijas nodaļu.

Tāpēc ka no četrām vajadzīgām māsām ir viena, kas strādā no 7 rītā līdz 8 vakarā, un viņa vienkārši vairs šo darbu veikt nevar.

Mēs bijām spiesti viņu laist atvaļinājumā uz divām nedēļām, bet pēc divām nedēļām atsākas tas pats. Viņa ir viena. Ne tikai Stradiņa slimnīcā, un, cik es zinu, tas ir visās šajās iestādēs. Tā ir ārkārtas situācija, un tā arī tas ir jāformulē un jāmeklē izeja, jo mēs tā strādāt nevaram. Līdz ar to tas pacients, kas ir nonācis uz ārstēšanu, viņam ir rinda. Viņš ir nonācis pēc 58 dienām stacionārā, un kas notiks pēc tam? Mēs nevaram viņam nodrošināt ķīmijterapiju ik pēc trim nedēļām, četrām nedēļām. Mums jāgaida 6 nedēļas, 8 un tā tālāk,” stāsta Purkalne.

Tāpat norādīts uz jauno māsu slikto sagatavotību darbam ar onkoloģijas pacientiem. Taču slimnīcai nav izvēles iespējas. Māsas dod priekšroku darbam kosmētikas kabinetos vai privātās iestādēs, kur darbs nav tik smags, bet alga ir lielāka.

Veselības ministrijas ierēdņu prezentāciju pārtrauca deputāts Andris Skride („Attīstībai/Par!”): „Es domāju, pirmais, kas jādara ministrijai, jums vajag izstrādāt plānu, kā mēs paaugstināsim ārstniecības personāla algas jau šogad nevis tā, kā mēs palielinājām - par vienu eiro stundā apmēram -, bet par trim četriem eiro stundā vairāk.

Tagad medmāsa saņem trīsarpus eiro stundā, tad būtu labi, ja viņa saņemtu septiņus. Tas ir pirmais, kas mums jādara, nevis jāgatavo kaut kādas prezentācijas.”

Deputāts uzskata, ka primāri jādomā par atalgojuma paaugstināšanu universitātes slimnīcās. „Bieži vien tās sēdes beidzas ar parunāšanu „lalala”, bet šoreiz mēs lūgsim konkrētu risinājumu. Saeima kā atbildīgā institūcija vērsīsies pie ministrijas un liks šo problēmu atrisināt. Ja nē, tad mēs, caurskatot jaunā gada budžetu, paši meklēsim tam līdzekļus. Un nepieņemsim tādu, kādu piedāvās Veselības ministrija,” solīja Skride.

Onkologu sašutumu raisīja arī fakts, ka joprojām nav pieejami statistikas dati par onkoloģijas pacientiem 2018. gadā. Tātad nav iespējams analizēt ārstēšanas posmus.