Panorāma

Līdz demontāžai – vēl 10 gadi

Panorāma

Panorāma

Bērnu problēmu nerisināšana atsaucas nākotnē

Pa bērnu tiesībām rūpējas 17 dažādas iestādes; to nesadarbošanās iespaido bērnu nākotni

Latvijā viena no joprojām neatrisinātām problēmām ir iestāžu savstarpēja nesadarbošanās. Vismaz 17 dažādas iestādes ir iesaistītas bērnu problēmu risināšanā, taču tās neapmainās ar informāciju. Tāpēc ziņas par bērniem, kuriem būtu vajadzīga palīdzība, ne vienmēr nonāk pie īstā adresāta. Turpinot LTV ziņu dienesta un "Re:Baltica" iesāktos stāstus par trūkumiem izglītībā, šodien par Danielu - tagad jau jaunieti, kurš bērnībā nesaņēma vajadzīgo atbalstu un kā tas ietekmēja viņa dzīvi. 

Danielam ir 22 gadi. Lai gan viņa dzīves pieredze nav vissliktākā, Danielam ir arī gandrīz piecgadīgs bērns, nepabeigta izglītība, astoņas bijušās darbavietas, sodāmība. 

"Pirmās klases skolā man gāja ļoti labi, mācījos ok, man bija 6, 7, 8. Tad es sāku palaisties, sāku atpūsties ar draugiem. Sāku pīpēt cigaretes, iedzert alkoholu," stāsta Daniels. "Alkoholu sāku 5., 6. klasē, paprovēt pa bišķiņam klases vakaros vai ar draugiem. Paniekoties. Pēc tam 14 gados, tā ir kāda 8., 9. klase, sāku marihuānu pīpēt. Pienāca 8., 9. klase, tās bija divas trakākās klases, kur man skolā visvairāk protokolu bijuši, es biju viens no lielākajiem problēmbērniem visā skolā. Varbūt pat top 1."

Šajā laikā Daniels dabūja kriminālsodu un piespiedu darbu par ielaušanos kādā mājā, naudas sodu par skolotājas kaktusu nodedzināšanu. Vēlāk mācības nācās pārtraukt, jo pieteicās bērns. 17 gados Daniels kļuva par ģimenes apgādnieku, mētājās pa dažādām valstīm un darbiem. 

Daniela dzīve ir apliecinājums tam, par ko brīdina pētījumi - ja bērnam jau kopš mazotnes ir daudz stresa, tas var negatīvi atspoguļoties vēlāk dzīvē. Sekas izpaužas visā, ko Daniels jau piedzīvojis. 

Psihoterapeits Nils Konstantinovs, ar kuru Daniels satikās, skaidro, ka pusaudžiem slikta uzvedība signalizē par iekšējiem pārdzīvojumiem. Daniela gadījumā tos radīja nestabilitāte mājās. 

"Ja mammai pretojās, varēja atrauties ar siksnu vai kādu citu priekšmetu," saka Daniels.

Protams, Daniela stāsts nav no tiem trakākajiem. Taču arī tas varētu būt citāds, ja saņemtu pienācīgu atbalstu no pieaugušajiem. Ja ne mājās, vismaz skolā. Tur viņam paveicās ar saprotošu sociālo pedagoģi, kas viņu uzklausīja, bet ar to nepietika.

Daniela pieredze apliecina senu un neatrisinātu problēmu Latvijā - iestādes savā starpā nesadarbojas. Pa bērnu tiesībām rūpējas 17 dažādas iestādes, taču tās ne vienmēr apmainās ar informāciju. Tā, piemēram, sociālais dienests nemaz neuzzināja par Daniela grūtībām. 

"Mums nav vienotas datu bāzes, nav vienotas pieejas, kas ļautu sadarboties skolai ar ģimeni, ģimenei ar speciālistu, visiem iesaistītajiem ar bērnu, dienestiem ar bērnu. Pašlaik tās ir dažādas pasaules," norāda Konstantinovs. 

Tagad Daniels ir atgriezies Latvijā, atradis labu darbu, iekārtojis mājvietu un šķietami nostabilizējies. Taču viņam joprojām “nāk melnie virsū”, kā pats saka. Cilvēkam smadzenes attīstās līdz 25 gadiem, kas nozīmē, ka Danielam vēl ir laiks sevi kā personību nostabilizēt.

"Tas, ko viņam vajadzētu, būtu nevis kaut kādā veidā viņu apārstēt no pagātnes nodarījumiem, bet tieši otrādi dot iespēju izpausties katrā viņa stiprajā pusē un dot to, ko sauc par pozitīvo attīstības modeli," uzsver Konstantinovs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt