Ozoliņš par savu kompetenci ir pārliecināts
Valsts sekretārs ir otra ietekmīgākā figūra tūlīt aiz ministra, un tieši viņš lielā mērā vada ministrijas darbu ikdienā. Papildus nozīmi šim amatam piešķir tas, ka caur Satiksmes ministriju turpmākajos septiņos gados izplūdīs aptuveni divi miljardi latu Eiropas Savienības naudas.
Ozoliņš par savu varēšanu nešaubās: “Mērķtiecība, spēja risināt sarežģītus uzdevumus un attiecīgas darbaspējas, tā ir tās trīs īpašības, ko es saskatu - varētu noderēt šajā konkrētajā amatā.”
Uzreiz var arī piebilst, ka viņš nav ņemams ar pliku roku. Aizbildinoties, ka “mēs tā nolēmām” un piesaucot pat ministru, viņš šonedēļ interviju atteica. Taču, kad “De facto” vērsās pie paša Anrija Matīsa, tas šādus manevrus nosauca par “muļķībām” un norīkoja Ozoliņu tomēr runāt.
Piesardzīgs un izmanīgs, kā jau jurists, - tā viņu raksturo daudzi. Savu karjeru Ozoliņš savulaik sāka Tieslietu ministrijā, taču par galveno darbu devēju ilgus gadus kļuva dzimtās Valmieras pašvaldība. Viņš vadīja tās Juridisko nodaļu, bija arī valdēs pašvaldības uzņēmumos – Valmieras siltumā, arī vietējā autobusu parkā. Tiesa gan, lielākos ienākumus, mērāmus vairākos desmitos tūkstošu latu, pēdējos gados viņš ieguva nevis no pašvaldības, bet no paša firmas “Ozoliņš, Ozoliņš un Laganovskis”, kas reģistrēta dzīvoklī un sniegusi juridiskos pakalpojumus. Ozoliņš pats norāda, ka tajā kā jurists neesot strādājis, bet firma pēc likuma viņam piederēt var. “Es pats personīgi neiesaistījos pakalpojumu sniegšanā, es biju tikai šīs firmas īpašnieks,” min Ozoliņš.
Jāatzīmē gan, ka šī firma savus pakalpojumus publiski nekad nav piedāvājusi. Pērn arī tā pārdota kādam Albertam Stulbergam, kura uzvārds gan, zīmīgi, ir tieši tāds pats kā Kaspara Ozoliņa māsai. Turklāt vienīgais uzziņās pieejamais šīs firmas telefona numurs aizvien pieder pašam Kasparam Ozoliņam.
Ozoliņu bīda "olšteinieši"
Bet, kamēr radinieki apkopj viņa biznesu, par izpeldēšanu plašākos karjeras ūdeņos Ozoliņam savukārt jāpateicas jau citiem savējiem - tā dēvētajiem “olšteiniešiem”, starp kuriem laimīgā kārtā gadījušies viņa skolas biedri.
“No Valmieras puses mēs bijām daudz. Tie ir cilvēki, kuru mēs zinām, kurus mēs pazīstam, zinām viņu spējas. Līdz ar to domājām, ka viņš varētu būt atbilstošs,” stāsta “olšteiniešu” grupas vadītāja, Saeimas deputāte Elīna Siliņa, kas nemaz neslēpj, ka Ozoliņa kļūšana par tobrīdējā satiksmes ministra Aivja Roņa padomnieku ir viņu roku darbs. Viņa arī norāda: “Ministra birojā ir loģiski, ka tās partijas, ka nes atbildību par ministriju, tur tos savus cilvēkus ieceļ. (..) Ministru birojā savai kontrolei mēs deleģējām Kasparu Ozoliņu.”
Līdzās padomnieka amatam Ozoliņam vēlāk tiek arī valdes locekļa amats Ventspils brīvostā, lidostā “Rīga” un pat viceprezidenta postenis “Latvijas Dzelzceļā”. Viņš pats gan apgalvo, ka ar politiku tam neesot ne mazākā sakara. “Ja kāds cilvēks vēlas būt ar mani tuvās attiecībās vai paziņa un grib mani rekomendēt, es tikai ar to lepojos. Tas ir mans novērtējums. Es vienmēr esmu bijis neatkarīgs. Tāds esmu arī šobrīd un neviena uzdevumus nerealizēju,” saka Ozoliņš.
No Ozoliņa kļūšanas par valsts sekretāru “olšteinieši” gan norobežojas, bijis taču konkurss, un vērtētāji bijuši pat no vairākām ministrijām.
“De facto” iedziļinājās konkursa noteikumos, un secināja, ka tomēr arī šeit Ozoliņa kandidatūrai klāt stāvējuši “savējie” sargeņģeļi. Pirmkārt, citu kandidātu izredzes samazinātas, jo papildu punktus varēja iegūt par vismaz trīs gadu pieredzi tieši valsts vai pašvaldības iestādēs vai kapitālsabiedrībās, kāda Ozoliņam ir no Valmieras laikiem.
Otrkārt, komplektā ar to tika prasīta laba izpratne par Satiksmes ministrijas darbību un attīstību, kas Ozoliņam, esot ministra padomniekam, nav problēma.
Un visbeidzot vajadzēja zināšanas arī administratīvajās tiesībās un procesā, un, kā zināms, Ozoliņš ir jurists.
Konkurents konkursa rezultātus nezina
No pieciem pretendentiem finiša taisnē Ozoliņa vienīgais konkurents bija bijušais uzņēmuma “Pasažieru vilciens” vadītājs Andulis Židkovs, kurš zaudēja par 0,3 punktiem, jo viņa viedoklis kādā jautājumā nav sakritis ar ministra pozīciju.
Židkovs “De facto” apliecināja, ka konkursa rezultātus vēl aizvien saņēmis, tātad, ja vēlētos, nevar arī tos apstrīdēt, kamēr valdība jau lēmumu par Ozoliņu pieņēmusi.
Un vēl, lai arī visiem pretendentiem bija pirms konkursa jāsagatavo satiksmes jomas vīzija, jautāts par lidostas “Rīga” attīstības vīziju, Ozoliņš daudz nesapņo un atbild, lūk, šādi: “Lidosta Rīga ļoti produktīvi šobrīd darbojas pie sava attīstības plāna, un šobrīd lidosta ir apstiprinājusi savu plānu līdz 2036.gadam. Dotajā brīdī tiek strādāts pie infrastruktūras, lai tiktu pārvadāts pēc iespējas vairāk pasažieru.”
Šī stāsta ēna nešaubīgi krīt arī uz „Vienotību”, ne bez kuras ziņas un akcepta šādi manevri varētu notikt Satiksmes ministrijā. Un vēl jāatzīmē, ka savs valsts sekretārs ir reizēm pat labāks politiskais aktīvs nekā pat ministra vai kāda uzņēmuma valdes locekļa amats, jo ministri nāk un iet, bet valsts sekretāru tik viegli no amata noņemt nevar.
