Aptuveni 200 tūkstoš Otrā pasaules kara laikā no Latvijas bēgļu gaitās devušos iedzīvotāju pieredze var kalpot par nozīmīgu izziņas avotu arī tam, lai labāk izprastu, ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties tiem bēgļiem, kuri no kara plosītajiem Tuvo Austrumu reģioniem ierodas Eiropā mūsdienās. Vēsturnieku un aculiecinieku liecības skaidri norāda uz to, ka bēgļiem pēc Otrā pasaules kara nozīmīgs bijis jautājums par iespēju pilnvērtīgi strādāt un brīvi pārvietoties. Tomēr, kā diskusijā norādīja vēsturnieks Kārlis Kangeris, pēc pašu bēgļu vērtējuma, Vācijā noteiktie ierobežojumi tolaik bēgļiem likuši justies kā dzimtcilvēkiem:
„Cilvēki ir ar pārtiku apgādāti, bet viņiem nav kustības un rīcības brīvības. Tāpat, ja skatāmies arī uz kaut kādiem individuāliem jautājumiem, tad, piemēram, 1946.gadā visiem „dīpīšiem” atņēma privātās automašīnas. Darbā arī, ja „dīpītis” gribēja, viņš nevarēja tā vienkārši iestāties, vajadzēja militārpārvaldes atļauju, lai viņš varētu pāriet arī pie vāciešiem strādāt. Tā kā tas nebija noteikts, un visi, kam bija šis DP [no angļu displaced persons – DP] statuss, bija saistīti ar šo statusu un visiem šiem noteikumiem.”
Savukārt Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs norāda uz to, ka bēgļu izvietošana vienkopus nometnēs ir veicinājusi savstarpējo bēgļu grupu saliedēšanos un pat jaunu identitāšu rašanos.
„Veidojās atsevišķu nometņu tādas identitātes, jaunas personiskās sabiedrības saites veidojās. Cilvēki, kuri agrāk nekad nebija satikušies, tagad satiekas un sadraudzējās. Un bija ļoti tipiski, ka nometnē nonākot kādam jaunpienācējam – tad viņam vispirms prasa - no kurienes tu esi Latvijā? Konstatē, no kurienes tu esi un kas tu esi, kas tu biji. Bet tad, kad aizceļoja tālāk – uz Kanādu, Austrāliju, Venecuēlu, Angliju, tad bija jautājums – kurā nometnē tu biji?” atceras Nollendorfs.
Diskusijās arī norādīts, ka līdzīgi kā mūsdienās Otrā pasaules kara laikā arī starp latviešu bēgļiem ir bijis vērojams liels jaunu vīriešu īpatsvars. Lielā mērā tas bija izskaidrojams ar faktu, ka daļa no Vācijas armijā iesauktajiem Latvijas iedzīvotājiem vairs nevēlējās piedalīties karadarbībā un padevās Rietumu sabiedroto spēkiem.
