Otrās mājas un otrā mamma
„Otrās mājas. Un Melānija – otra mamma," saka Oļegs, kuru Latvijas Radio sastop dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem „Saulessvece”.
Dienas centra telpā, kurp, izrādot savu saimniecību, aizved biedrības „Svētā Jāņa palīdzība” direktore Melānija Grundšteina-Gruzdiņa, uzturas aptuveni ducis cilvēku, kuri šeit var saņemt visa veida palīdzību, tostarp padomus, kā nomaksāt rēķinus. 31 gadu veco Oļegu viņa sauc par „Saulessveces” zvaigzni – viņš aktīvi darbojas teātra studijā un iejuties pat Romeo lomā.
Teātri Oļegs sauc par savu kaislību. „Man patīk spēlēt teātri. Es vispār no bērnības, kad mācījos skolā, mums tur bija teātra pulciņš. Es biju Edgars, kad mēs spēlējam Edgaru un Kristīni „Ugunī”. Es spēlēju Čehovu, es neatceros, kas es tur biju, bet es kaut kas tur biju," klāsta Oļegs.
Daļa sabiedrības nerūpējas par saviem vecākiem, daļa neizprot ziedošanu
„Svētā Jāņa palīdzības” pakalpojumu klāsts ir plašs. Atbilstoši ar Rīgas Domes Sociālo dienestu noslēgtajam līgumam biedrība nodrošina vecu un vientuļu cilvēku aprūpi mājās. Aprūpējamo skaits ir mainīgs, vidēji aprūpes pakalpojumus saņem ap 600 cilvēku.
Aprūpes nodaļas vadītājas Ilzes Jankovskas vērojumus grūti nosaukt par sabiedrībai glaimojošiem.
„Skumji ir tas, ka, diemžēl pie dzīviem bērniem tie cilvēki ir ļoti vientuļi. Diemžēl tuvinieki negrib paši viņus aprūpēt un uzņemties kaut kādu atbildību, kaut arī Civillikumā ir rakstīts, ka cilvēkiem tomēr ir jārūpējas par saviem pirmās pakāpes radiem," norāda Jankovska.
"Tas ir tāds skumjš stāsts, ka cilvēki dzīvo tepat Rīgā un nevar pie saviem vecajiem cilvēkiem aiziet. Sanāk tā, ka viss tiek valstij atvēlēts un valsts rūpējas par viņu vecajiem cilvēkiem, par kuriem viņiem pašiem būtu jārūpējas. Tāda skumja nots, bet tāda diemžēl ir mūsu sabiedrība," atzīst Jankovska.
Pie dažiem ne īpaši patīkamiem secinājumiem par iedzīvotāju attieksmi pret grūtībās esošajiem nonākusi arī „Svētā Jāņa palīdzības” Humānās palīdzības centra vadītāja Astrīda Reitere. Tieši viņas vadītajā centrā nonāk mantas, ko Latvijas iedzīvotāji ziedo trūkumcietējiem, izmantojot tirdzniecības centrā „Spice” izveidoto Palīdzības sienu.
„Ļoti negodprātīgi ziedotāji ir tādā ziņā, ka to, kas būtu jāmet miskastē, viņi iemet Palīdzības sienā. Tur ir saplēstas, nu dramatiskas drēbes mēdz gadīties… pēc remonta. Cilvēks ir uztaisījis remontu, noslaucījis sevī visus netīrumus un iemetis," norāda Reitere.
Tomēr Latvijas iedzīvotāju ziedotās mantas parasti esot daudz mūsdienīgākas par tām, ko Latvijas trūkumcietējiem saziedo Vācijā. Rīgā visas – kā Vācijā, tā Latvijā – ziedotās lietas tiek sašķirotas.
Palīdzība vajadzīga daudziem
Trūkumcietēji tās var saņemt tajā pašā vēsajā noliktavas telpā, kur Radio sarunājās ar Astrīdu Reiteri.
„Piektdienās mums nāk trūcīgie ar zīmēm, ka viņš ir trūcīgais. Tur no tās pusītes viņi nāk. Tas ir praktiski katru piektdienu. Tad viņi tiek laisti pa septiņiem cilvēkiem iekšā, tiek pārbaudītas zīmes, uzlikts zīmodziņš, jo viņi var nākt vienu reizi mēnesī un ņemt desmit kilogramus. Tas ir šitāds maiss. Un tad viņi tiek šeit noliktavā ielaisti. Drēbes ir sašķirotas – tas ir vīriešu galds, šeit ir bikses, tas ir sieviešu galds, bērnu galds. Apavi arī mums tiek šķiroti – sieviešu, vīriešu. Rotaļlietas. Viņiem tiek pusstundiņa dota, tad, kad viņi savas drēbītes salasa, rindas kārtībā.
Cilvēki nāk daudz, mazāk par piecdesmit – nekad," pauž Reitere.
„Svētā Jāņa palīdzībai” ir zupas virtuve, biedrība nodrošina Eiropas Atbalsta fonda finansēto pārtikas un higiēnas paku izdalīšanu trūcīgajiem, taču arī ar to tās pakalpojumu klāsts vēl nav izsmelts. Sadarbībā ar Rīgas, Pierīgas un Saldus pašvaldībām tiek nodrošināts transports cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsta Specializētā transporta nodaļas vadītāja Agita Ivdra.
„Tāpat apkalpojam arī cilvēkus, kas paši piesakās, kam ir nepieciešams pārvest cilvēkus uz poliklīniku, uz slimnīcu vai no slimnīcas mājās, arī uz citām iestādēm, kur cilvēkiem vajag, piemēram, uz Zemesgrāmatu, kur viņi paši nevar nokļūt," norāda Ivdra. "Ar sabiedrisko transportu viņi nespēj aizbraukt. Kaut arī ir visādi zemās grīdas transporti, nevar ratiņus bieži vien…vides pieejamība nav visur vienāda. Ļoti daudzās mājās nav liftu vai arī, ja ir, tie apstājas starpstāvos. Cilvēki vienkārši netiek klāt un tie, kas nespēj paši pārvietoties bieži vien ir savos dzīvokļos iemūrēti, ja nav, kas viņus var ar ratiņiem nonest lejā," saka Ivdra.
Grundšteina-Gruzdiņa teic, ka labprāt pakalpojumu klāstu vēl paplašinātu. „Ja vēlas kādu jaunu projektu uzsākt, nauda ir nepieciešama, jo ir vajadzīgas telpas, ir vajadzīgs inventārs, ir vajadzīgi darbinieki. Bet man ir ļoti laba komanda, kas man ir savākta desmit gadu laikā. Un es uzskatu, ka šādu darbu var darīt tikai komandā," viņa uzteic kolēģus.
Pašreizējās telpās Rīgā, Laktas ielā, biedrībai jau kļuvis par šauru, tādēļ jau nākamā gada pavasarī tā plāno pārcelties uz jaunām, plašākām telpām.
